dzīve
Jau otro stundu klausos Prāta Vētras Gara dziesma. Lipīgs meldiņš. Šodien braucot tramvajā uz mājām aizdomājos. Kā tas nākas, ka 2 cilvēki ir nešķirami - ir vislabākās attiecības un bez maz vai viņu ikdiena nav iedomājama vienam bez otra. Nav svarīgi vai tās ir attiecības vai stipra draudzība starp draugiem. Notiek kkas tāds, kad kāds vairs to otru i negrib redzēt, i dzirdēt negrib. Vai arī vnk pazūd kontakts. Kur paliek viss tas, kas bijis šo cilvēku starpā? Visi kopīgi izsapņotie sapņi, foršie piedzīvojumi un sajūta, ka otrs ir kaut kas īpašs? Tas viss pazūd nebūtībā. Manā gadījumā tādu lielu kopīgu sapņu nebija. Pati tik brīnos kā tas viss, kas bija, ir izgaisis. Vairs nav nekā. Pelēks un auksts tukšums.