Šodien man 11:30 bija jāizlido uz Berlīni. Es joprojām esmu šeit pat. Un es nezinu, kā ir labāk. Noteikti, ka tur. Jauni cilvēki, jaunas emocijas, jauni piedzīvojumi, viss jauns. Šeit man ir tikai jauns darbs. Skola šogad vairs nav un tādēļ ir nedaudz dīvaini. Skaitos students, bet lekcijas maģistratūrā vairs nebūs. Zinu, ka nākošgad sākšu studēt atkal kādu bakalauru, tik pa šo gadu jāizlemj kur tieši. Būs vēl 3 gadi no dzīves norakstīti :D Zato man būs 2 bakalauri un 1 maģistrs. Mums skolā ar bija viens puisis, kurš ir kursu vecāks un šogad pabeidzot maģistru viņam jau bija 2 bakalauri - gan RTU, gan BA. Malacis! Tagad viņš strādā Itālijā pie IBM. Man vēl līdz tādam līmenim ir kur stiepties un augt.

Es jūtos dīvaini. Katru vakaru rādās murgi, kurus es nevaru kontrolēt. Laikam šim laikam ir vnk jāiziet cauri, jāizdzīvo, jo skriet un meklēt plāksterus nav jēgas. Atkal tādā sajūta, ka varētu staigāt pa griestiem. Tā tam nevajadzētu būt, jo reāli es taču esmu ieguvēja 100 kārtīgi, bet enīvei ir tā sajūta. Laikam jau tam tā ir jābūt pēc katrām attiecībām - nu jāiziet šim - staigāt pa griestiem - periodam cauri, lai kāds arī būtu škiršanās iemesls. Būtu Vācija, būtu savādāk. Bet man nav Vācijas, tādēļ ar gribas pa griestiem staigāt.