Vajadzētu celties un iet, bet vakardienas uzdzīves sekas mani tur savā varā. Dzērām vīnu un pīpējām cigārus (es taču nepīpēju vispār!). Vēl es tik ļoti sapratu, ka man ir grūti strādāt sieviešu kolektīvā. Visa šī runāšana/aprunāšana, nedod Dievs nepatiksi kādai un tad lavīna var sākties. Šķiet, ka pēc vakardienas esmu norakstīta galīgi (nu tā, lai ir pilns komplekts), jo atkārtoju to, ko kāds teica - laikam nebija tā prātīgākā doma. Enīvei - kas būs būs. Tā jau darbs labs un interesants, tikai man gribas kādus draudziņus ar ko kopā strādāt, citādi visu daru vai nu viena pati vai dažkārt palīdzu priekšniekam. Šķiet, ka kādu laiku šis būs labs pārbaudījums manai nervu sistēmai.