Bomārs un 5. tramvajs
Šorīt bija vispretīgākais brauciens līdz centram kāds vien man ir bijis. Labi, pretīgākais nē, bet smirdīgākais gan. Iekāpju savā 2. vagonā un čota jūtu, ka nāsī cērtas varen pretīga smaka. Aha, tur viens bomārs ar visām savām parpalām izslējies un smirdinās. Aši aizskrienu uz vagona priekšgalu un laimīga apsēžos. Bet, cik tad ilgi cilvēks var būt laimīgs, ja tas smerdelis nu tā smird, ka visas manas 3 brokastu siermaizītes nāk uz augšu sveicināties? Pārsēsties uz 1. vagonu nebija jēgas, jo no rītiem tas mūždien ir pārpildīts. Tā nu visi normālie bija sasēdušies tramvaja priekšgalā, bet bomārs kā karalis viens pats pa aizmuguri smirdēja. Punktu visam pielika vīrietis, kurš apsēdās man blakus. Un, protams, arī šis smirdēja nejēgā. Bija nopīpējies, ka nemetas. Es nepīpēju, bet esmu apradusi ar cigarešu smaku. Bet nu sorry, kādi "sūdi" ir jāpīpē, ka var ŠITĀ smirdēt??? Tā nu es pie sevis skaitīju, cik vēl pieturas palikušas, līdz svaigam gaisam. Kāpjot ārā palūrēju uz bomāru un šis jau bija izrubijies. Kas zin, cik ilgi smirdināja 5. tramvaju.

Bet ko es varu gribēt? Sarkandaugavā tak es dzīvoju. Lai RS uztaisa atsevišķus reisus visiem smirdīgajiem, vai vismaz piekabes, kur šos pārvadāt, jo šitā smirdināties un bojāt prieku par pirmo sniegu ir liels pārinodarījums manam degunam un dvēselei.

Vēl tikai viena reize ir bijusi smirdīgāka par šo. Braucām no skolas uz centru un iekāpjot ureiz sapratām, ka ātri jātinas prom. Tas vecis TĀ smirdēja, nu TĀ smirdēja. Vo, tur gan jau nākamajā pieturā pārkāpām. Pārkāpa pus vagons.


Karoč, nost ar bomāriem un visādiem smerdeļiem!