Es laikam patiesi sāku saprast, kā padomju laikā jutās noniecinātās tautas. Vienīgi diemžēl es to saprotu nevis ar vēstures stāstiem, bet gan tagadējo attieksmi.

Šovakar skatījos Panorāmu, kur bija ļoti sirsnīgs sižets par Gunāra Astras brāli Hariju. Taču viens teikums mani pilnībā samulsināja: «Harijam galvaspilsēta bija kļuvusi pārāk... krieviska.»

Zinu, ka Rīga var būt pārāk trokšņaina, pārpildīta, ne īpaši tīra un ar smacīgu gaisu. To visu var mainīt, lai cilvēkam patīkamāk tajā dzīvot. Taču kā gan es varētu mainīt savu tautību, lai neliktu vilties šiem brīnišķīgiem cilvēkiem? Un kāpēc man tas būtu jādara?

Nu re, diezgan sāpīga man šī Lāčplēša diena izvērtusies.