mostoties no rītiem, daru to tikai pienākuma sajūtas vadīta (tā vajag), un pirmām domām par darbu ļauju ienākt galvā vien autobusā vai liftā uz 16.stāvu. līdz tam patīkamākais rīta mirklis ir kafijas dzeršana. vāru to itāļu kanniņā. karstu kafiju leju šaurā krūzitē ar uzrakstu Diena (jā, jā, nosperts trauks, bet vienīgā līdzpaņemtā lieta). ar cukuru un pienu.

tad vēl no rītiem ilgi taisos, rūpīgi smērējot maizītes un gatavojot zaļo tēju līdzņemšanai. rosība ne pajokam.

var jau būt, ka izklausās normāli un ikdienišķi. tomēr agrāk rīta cēlieni tādi visnotaļ nebiju. es modos ar domām, ar trauksmi (ok, piekrītu, tas ne vienmēr ir veselīgi), vēlmi ko izdarīt un darbu sarakstu galvā. kam jāpiezvana, kas jāpaskatās un jāizlasa, ko uzrakstīt. nē, nekādas kafijas. ne mazāko domu par maizītēm, putrām vai tējām termokrūzē. tam laika pietrūka, jo vajadzēja darīt. motivācija bija mans modinātājs.

[tā jau tas ir. smīnu, ka tik ātri esmu piemirsusi sāpīgās un sliktās lietas un atmiņā palikušas vien saulainās un gaišās ainas. he he]