Aptuveni pirms mēneša atsveicinājos no kolēģiem ziņu aģentūrā un vieglā solī aizdevos prom. Viegls tas bija tāpēc, ka pēkšņi parādījās cerība darīt to, kas man patiesi sagādātu gandarījumu, izaugsmi un tai pat laikā būtu arī kā ilgi gaidītais izaicinājums. Jau pirms pus gada ieraugot šo vakanci, nespēju noticēt savām acīm - darbs un organizācija, kas mani aizrautu un kam esmu piemērota. Strādājot medijā, gana bieži pieķēru sevi pie domas, cik ļoti gribētu būt tur otrā pusē [konkrētajā organizācija, strādājot ar konkrētiem tematiem]. Piemēram, kādā intervijā mazliet aizrāvos, piemirsu par jautājumu uzdošana un sāku diskutēt par respondentu.

Pirms mēneša izredzes uz šo amatu kļuva teju vai reālas. Ilgi (veselu mēnesi) gaidīju iespēju klātiene aprunāties ar potenciālajiem priekšniekiem un kolēģiem. Šajā laikā mēģināju lasīt kādu likumus, pētījumus un citus materiālus. Tomēr šķiet, ka mans fokuss nebija īsti precīzs.

Proti, kad, nu, beidzot satikos ar augstāk minētiem cilvēkiem, viss aizgāja kā pa sviestu vai drīzāk pilnīgā sviestā. Šķiet nebiju gatava atbildēt teju ne uz vienu no uzdotajiem jautājumiem, minstinājos, biju nepārliecinoša, pat bērnišķīga un muļķīga. Izrādījās, ka spēt sagatavot jautājumus intervijai, automātiski nenozīmē spēt sagatavot atbildes tai.

Tā nu pirmo reizi mūžā, lai aizmirstu sarunāto, ķēros klāt tām vīnogām, kas iesprostotas pudelē. Pirmajā dienā tas līdzēja, tomēr nepilnas nedēļas laikā jau vairakkārt redzu sapņus, kur atkal un atkal atkārtojas pārrunās uzdotie jautājumi un nemākulīgās atbildes.

Ja vien nebūtu pavīdējusi šī cerība, es tā arī turpinātu cītīgi skatīties apkārt un mēģināt spert mazus solīšus pretī izaicinājumiem, piemēram, mediju jomā. Bet pēc šī gadījuma pat nezinu, ko un kādā vaidā, lai tālāk dara.

Lai gan mēdz teikt - ja plāns A nav izdevies, alfabētā vēl ir 32 burti, īsti nezinu, kā lai saņemas vismaz plānam B.