Tagad pārdomājot, kā tas viss ir bijis. Jā, nebūtu domājis, ka man varētu biis patikt šāda tipa pasākums :)
Viena no patīkamākajām lietām- lai gan gadu starpība starp jaunāko unvecāko dalībnieku bija 17 gadi, visi bija vienlīdzīgi, runājot ar cilvēkiem nevarēja izjust nemazāko gadu starpību. Visi bija kā viens.
Šīa patīkamākā apziņa- nedēļu bez sakaru līdzekļiem, neatbildētie telefona zvani, atbildes uz sms tiek piegādātas kā minimums pēc pāris h utt. Šī bezrūpība, kas bija nedēļas garumā, jā tā bija laba.
Šī viena diena un viss- jau dodos tālāk, šoreiz uz saviem laukiem.
Sirsniņā paturot to visu, kas tur bija, un atceroties, smaidu ;)
Heijā, šis nebija kā seminārs, šis bija kā atputa- atvaļinājums, kaut kas tāds, kas atslēdz no apkārtējā visa. Jeah
Tiekamies pēc 11h uz ceļa- šoreiz stopējot uz otru Latvijas daļu ;)

Vispirms dodamies uz Ventspili, tur mūs aizved Daces vīrs. Visi kopistiski braucam uz Ventspili, uzpildīt mašīnu, paskatīties ziedu paklāju, pabaroties.
Ar Andu no sākuma domājam uzreiz stopēt un dodaimes uz šosejas pusi, pēc neilga brīža Anda izdomā, ka varētu apmeklēt ziedu paklāju. Jā, tas varētu būt jauki. Un tā dodamies uz Prominādi. Viss tik sakopts, daudz cilvēku, ziedu paklāju arī redzam, vispār tā nedaudz vilšanās sajūta- paklājs jau ir garš, tas jā, bet tik šaurs.... Izstaigājam tuvāko apkārtni un aptuveni dodamies uz šosejas pusi. Pāris cilvēkiem paprasam virzienu, kartes mums nav, ejam tā uz čuju. Nonākot pie tilta, atmiņā tiek atsaukti daži objekti, un tad jau vairs neko sajaukt nevar. Uz jautājumu, kā es atceros tos objektus, kuriem braucām garām turpceļā, es atbildēju, piem. šo ēku es atceros pēc nosaukuma- tās nosaukums veido pirmie tavi uzvārda burti. Asociācijas. Tas tā, jocīgi un dikti :)
Tiekam līdz benzīntankam un sākam stopēt. aptuveni 15 minūtes un nostopējam busiņu, kas brauc līdz vecajam Kandavas ceļam (solās mūs aizvest līdz Jaunmoku pilij). Tā jocīgi- busiņš vecs, bet daudz vietas, šoferis tur logu puspavērtu un saruna sanāk caur bļaušanu visu laiku. Izrādās esam nostopējuši bijušo ģeogrāfu (mācījies ģeoloģiju). Uzzinam par dažiem pasniedzējiem šo to, tad ir arī daži tādi, kas viņu ir mācījuši un mūs ar :). Jauki parunājamies, un viņš mūs sola aizvest līdz Tukuma aplim. Tā kā man ir lidzi ģeogrāfu karogs, tad apsolu, kā bijušajam ģoegrāfam to noteikti parādīt, kad mūs izlaidīs ārā. Atsaucam viņam atmiņā himnu, izrādās, nekas nav mainījies, un tā vēl aizvien ir tā pati ;) ļoti latīkami. Tad uzzinām vēl kā dažs labs ir atskaitīts no fakultātes dziedot dziesmas, tās nedaudz pārveidojot. Pastāsta par savām praksēm, un vēl un vēl un vēl. Ak, sajutos nenormāli naivi, viņš stāstīja stāstus un es ar klausījos katru vārdu. Tas viss likās tā- romantiski, iespaidīgi, aizraujoši, fantastiski, kaut mums tas viss būtu o jā.
Tiekam līdz tukuma aplim un solījumu pildam- parādam karogu. Tas smaids šim cilvēkam, likās, uzreiz tajā sekundēs pagāja viņam cauri visi studiju gadi. Nedaudz minstinoties viņš arī pieskārās karogam. Varēja sajust tādu nelielu grūtsirdības apziņu. Ar to vēl viss nebeidzās- viņš mums iedeva viena cilvēka kontaktus, tas esot pirms gadiem 20 bijis arī kursa vecākais un par tradīcijām spēšot pastāstīt daudz ko vairāk un interesantāk nekā viņš. Lai gan man viņa stāsti jau likās gana iespaidīgi.
Tā nu stopēšana turpinās, Anda vēl piebild, ka gan jau ar nākošo stopētāju izdosies atrast ar kādu radniecību :D
Nākošā mašīna mums ir jāgaida aptuveni 20 min. un izrādās, tas ir Mārtiņš Rubenis. ;) Tā nu sanāca nedaudz parunāties. Iebraucot Rīgā, izrādās, Mārtiņu ir mācījis Andas vectēvs, te nu es sāku smieties :) Andai bija taisnība, nu vismaz daļēji. Radinieks jau tas nebija, bet ar radiniekiem saistīts cilvēks gan ;). Tā nu viņš mūs izlaida Imantā. Man bija 2h līdz pēdējam autobusam. Bet man bija Rolandam jāatdod telefona lādētājs. Sazvanījos ar Sanitu, visu noskaidroju, Rolands atbraukšot pie Andas pēc 20 min.
Tā nu sanācās pie Andas gaidīt nevis 20 bet 40 min. (Tāda dīvaina laika izjūta). Izrādās no 3 lādētājiem, neviens nav Rolanda :D Bet vienu gan viņš savāca. Tad man bija jāizved līdz bāzes veikalam, pirkšot somu tur. Uz atgādinājumu, ka man pēdējais autobuss nu jau pēc 40 min būs, Rolandas ar Sanitu piedāvājās aizvest uz mājām ar mašīnu. Tā nu es ar Rolandu aptuveni 25 min gaidījām Ķengaraga brīnišķīgajos iekšpagalmos, kamēr Sanita ar Olafu pļāpāja. Pēc tam devāmies uz Iecavas pusi, 2x apsteidzot manu autobusu :D.
Pieveda mani pie pašām mājas logiem. Tas viss tā tīri forši. Aptuevni 10 min mājās un es jau vēlos projām.

Maija paziņo, ka būs jāpaliek nometnē un jātaisa vakariņas- tradicionāls Latviešu ēdiens. Tas tā tīri neforši, jo paziņo pēdējā brīdī, un nākošajā dienā bija doma bruakt uz Slīteres nacionālu parku, Kolkas ragu, dažiem Līvu ciemiem, un protams, jūru. Tā nu nedaudz saškrobējies, devos čučiņāt. No rīta sagatavojām brokastis, visu izdarījām, un tad Maija paziņo, ka ir vēl viena vieta brīva, bet es atteicos braukt, jo vēl brokastis nebiju pāēdis, un jā, autobuss pēc 5 min, bet man vēl nekas nav sagatavots, un tāda negribīga sajūta.
Paliku mājās (skat, kā es jau saucu nometnes vietu). Es, Anda, Irina, Krišjānis un 2 vācieši. Irina bija tāds visai labs statists- viņa čučēja līdz pusdienām :D Ar Andu foršas sarunas, kaut vai- viņa atgādina, ka varētu tā kā sākt kaut ko darīt- sālīt gurķus, uz ko es atbildēju, ka es ar tādu domu apsveru, bet tikai pēc 13 min. kad būs apaļa stunda. Sekundes klusumu pārtrauc smiekli :D. Visu dienu līņā lietus. Negribas neko darīt, un pats labākais, par to nejūtamies necik vainīgi. Tad pie mums ierodas Ventas balss pārstāvji, jādod intervija. Oh. Tā nedaudz neveikli jūtos, aptuveni 15 min parunājamies, pastāstam, kas mēs esam, ko darām, kādi dalībnieki, no kurienes utt :)
Vakariņas sākam taisīt 1h 15 min vēlāk nekā mums teica, taisam tradicionālu ēdienu. Neviens no mums negrib taisīt ēst (Irina jau atkrita pašā sākumā, jo viņa gulēja pusi dienas un tad bija ierakusies savos darbos). Es ierosināju, ka mēs varētu pusdienās servēt cepumus ar konfektēm un gurķiem... Andai tas ar šķita gana labs piedāvājums. Pārvarot slinkumu sākam taisīt vakariņas, Irina ar pieslēdzās uz atsevišķiem darbiem. Vāram, tagad prātojam, vai ir gana labs, pagaršojam, men negaršo, Andai arī nē, tātad der! :D Sagaidam mūsu klaiņojošos dalībniekus mājās, vkaariņas gatavas (tik sīpoli vēl nebija uzcepti līdz galam). Izrādās, viņiem visu dienu nav lijis lietus!!!! Mums gan nācās baudīt lietainu dienu, visu dienu. Pie tam vienai dalībnieku teltij bija nepavisam paveicies- lietus un vējš bija iznīcinājis telti un visas mantas bija slapjas. Uzservējam vakariņas, un par pārsteigumu- visiem ļooooti garšoja. Pateicās vairākas reizes. Vakars ar tradicionālu mūziku un dančiem.
Peter un Gal (slovēnis) nācās iekopēt arī kādu tradicionālo mūziku, jo viņiem bija dikti iepaticies. Un atkal kārtējās sarunas un pārspriedumi.
Pēdējās lietas- sasēžamies aplītī, pastāstam viens otram, kas patika kas nē, pasniedz diplomus, piemiņas balvas, atsevišķas nominācijas. Visi priecīgi un apmierināti. Vakara daļa var sākties. Izveidojam lāpu aleju kalnā augšā pie karoga. Ak, un rīt jādodas projām. Tiek ievākti cilvēku kontakti- telefoni, ēpasti, apsolīts kādu vienu vēl tikties, un noteikti apmeklēt nākošos tāda tipa pasākumus. Viss beidzās ļoti jauki un patīkami.
Ar Andu norunājām, ka stopēsim kopā uz Rīgu. Kā pāēdīsim brokastis, tā arī sāksim stopēt. Rīts iesākās visai pavēlu, lēnu garu pabarojāmies, sakārtojām apkārtni un diena jau bija krietnās pusdienās.

Nākošajās dienās mūs gaida izvēle- doties uz rūpnīcām- Liepājas metalurgu un Cemex un pēc tam uz mājām caur Kuldīgu, vai doties uz 2 militārajām bāzēm. Vispār jau sākumā militārās bāzes bija uzticētas vienam citam cilvēkam, bet, tas pēdējā brīdī atteicās un tas viss tika uzticēts man un Artūram. Tā nu gatavojām informāciju.
Es devos uz militāro bāzu izbraucienu, sasēdāmies vienā vieglajā mašīnā un busā un devāmies ceļā. Pirmajā bāzē mums gide pastāstīja kas un kā ir bijis, kā cilvēki nav laisti gar jūru, ka tikai bijusi 500m josla, kur cilvēki varējuši piekļūt jūrai. Zvejniecība bija aizgliegta, laivas sadedzinātas utt. Pastāstīts par iedzīvotājiem, baznīcu utt. Tagad Ziemupē tas ir dabas parks, šeit salīdzinoši mazā teritorijā ir vairāk kā 50 dažādu augu sugu, lielākties aizsargājamo. Tāptat ir arī ar kadiķiem, kas izrādās aug tieši tajā vietā, kur sadedzināja zvejnieku laivas. Vēlāk devāmies arī uz pašu bāzi, šajā reģionā bāzes esot bijušas vidēji ik pa 4km. No ēkām gan esot tikai dažas palikušas- virsnieku māja, garāžas (angāri), un vadības un tehnikas centri- bunkuri. Šeit liela interese ir tieši ārzemniekiem, jo Slovēņiem pa visu valsti esot 4 tādas pamestas bāzes. Zviedrijā nav pieejas nekam tādam un vīlies neizskatās neviens. Visi lodā apkārt un intensīvi fotogrāfē. Tad es pastāstu par raķēšu bāzi, kas atrodas pie manas dzīves vietas- ka tur zemnieks nopirka un centās to izmantot kā kāpostu glabātavu (pagrabu). Bet kāposti kļuva radioaktīvi un nācās to visu utilizēt. Tas dažos radīja pamatotus jautājumus, vai sēit arī ir radioaktivitāte :) Protams, nebija, un to kāpostos radioaktivitāte arī bija visai niecīga, tā kā nepar ko nevajadzēja uztraukties. Latvijā kodolieroči bija no 1965-1990 gadam :). Šis bija labais piemērs kā izmantot bijušās karabāzes, jo teriotorija bija attīrīta, cilvēki nodarbojas ar tūrismu šajā vietā. Ēkas esot iznomātas un drīzumā šeit taisīšot atpūtas kompleksu.
Tālāk devāmies uz Liepāju- Ziemeļu fortiem, tur ideja bija vienkārši papusdienot, nedaudz papeldēt un doties tālāk. Šī vieta ārzemniekiem vispār likās kā paradīze, dažs labs nodarbojās tikai ar fotogrāfēšanu un lodāšanu, par pusdienām pavisam aizmirstot ;) Mūsu norunātā stunda bija pagājusi, un lielāko problēmu mums sagādāja Peter- Zviedrs, kurš kaut kur bija pazudis. Viņam šādas lietas nu dikti tīk un bija aizgājis palodāt pa bunkuriem. Beigās jau arī viņu atrodam un dodamies tālāk- uz Zvādes izmēģinājuma poligonu. Kā izrādās tas ir lielākais mācību poligons, 24500 ha teritorijas aizņem. no tiem 21451ha ir piesārņots ar militārajiem atkritumiem, dažās vietās arī ar bīstamām vielām. Šeit uzzinām, ka smagākās bumbas, kuras ir nomestas šeit svēra 500kg, pa tieši lidojuma poligona izmēģinājuma viducī atradās kapi... vidējais piesārņojuma blīvums ir aptuvnei 20 vienības uz kvadrātmetru. agrāk šeit dzīvoja 3000 iedzīvotāji, patreiz 400. Tas tāpēc, ka, kad šeit bija poligons, cilvēki no viņa varēja izbraukt vai iebraukt (piemēram apciemot radus) tikai sestdienā svētdienā. Visā pārējā lakā viss bija slēgts. Apmeklējām arī lidojuma centru un citas būves, redzējām arī kur ir mestas bumbas, un kādas bedres ir atstātas. Tas viss, tā tīri iespaidīgi. Atpakaļceļā devāmies uz Kuldīgu, tur pie ventas rumbas pabijām. Peter vairākas reizes atkārtoja kā mums- latviešiem, ir paveicies, un kā viņš šeit vēlētos dzīvot- Latvijā un Igaunijā. Šeit tas viss ir dabiski un jā. Redzējām zivis, kas lec augšā pa ūdenskritumu, tās nofotogrāfēt gan neizdevās. :) Daži labi papeldējās arī. Lielu smieklu vilni radīja raksta stends pie ventas rumbas. blakus esošais kanāls, kas hercoga Jēkaba laikā tika būvēts, par tā vēsturi. Smieklus radīja pēdējie 2 teikumi. "Nauda aptrūkās tā celtniecībai (jau trešo reizi), bet darbi pie kanāla būvniecības turpinājās 20 gadus, jo turku gūstekņiem nebija ko darīt."
Tad, kad mēs atbruacām uz Kuldīgu, tad otra grupa tieši gatavjās doties projām, Anda izbaudīja mana un Artūra kopistisko apskāvienu ;)
Atpakaļceļš mierīgs un miegains.
Otrās grupas stāstījums par rūpnīcām bija arī ļoti iespaidīgs, tās krāsas un bildes, ļoooti labi tas viss tā kopā.
Kārtējās sarunas vakarā, jo vairāk dienas pavadītas, jo saturīgākas, ilgākas un labākas sarunas. Tas viss kopā ļoti patīkami.
Nākošās dienas globalizācijas spēle un ZB-daba lekcija likās man lieka. Nu tā, neko vērtigu atāl nepanāca, bet tas manā skatījumā. Tad vēl jāpiemin Sandija Semjonova apciemojums. Pastāstīja par vides faktiem, ka tas ir viens no vecākiem un patstāvīgākajiem vides raidījumiem Eiropā, kas vairāk nekā 15 gadus patstāvīgi- katru nedēļu iznāk ēterā. Tika rādīti dažādu raidījumu izgiezumi, stāstīts par darbu kā tādu- gan tepat Latvijā, gan ārzemēs. Bija arī melnā humora deva pašās beigās :D
Mācījām dančus, šajās atraktivitātēs piedalījās pilnīgi visi ārzemnieki, tas viņiem bija ļoti liels, pat varētu teikt pārdzīvojums (poztivīvs). Atcerējos savu pamatskolas laiku, kad intensīvi dejoju ar ;) uhh, bija jautri un lustīgi.
Un tad tādās atsevišķās sarunās- kura vispār šodien ir diena, cik mēs šeit ilgi esam? Eu, mēs tak esam jau veselu nedēļu bez ārpasaules ziņām, un nu jā- bohēmiski ģeo stilistiks pasākums.
Kā lai savādāk nosauc lekšanu ventā no laipas. Ar cepurēm. Uz jautājumu, kāpēc mums vajag cepures (parastās cepures ar nagu) atbildējām, ka tas speciāli, lai matus nesaslapinātu :D. Tad reizes 3 es pazaudēju savu cepuri, 1x atradu es, otru Rolands, trešo Anda. Taisījām vilcieniņu, tad vēl dažas interesantas bildes ar lecieniem ūdenī. Artūrs Andu iemeta ar visām drēbēm ūdenī un vēl un vēl un vēl ūdens prieki. Jūrkalnes lielajos viļņos ar.

Pirmajā dienā, kad visam jāsākas pats pamostos aptuveni 30 min ātrāk nekā tiem, kam jātaisa brokastis. Pastaigājos pa teritoriju, uzkāpju paugurā, apskatu upi. Sajūtas tādas- Jā ir ok, nekas īpašs, ak jel, ceru, ka viss izdosies kā tam ir jābūt.
Brokastu taisīšanā piedalos arī es, mēģinam kurināt krāsni, gatavojam ēst, sagatavojam pārtiku priekš maizītēm- līdzņemšanai arī. Dalībniekiem rīts sākas visai savdabīgi- ar zvaniņu (bet tas tikai pirmās dienas, pēc tam to nomaina visai progresīvāks agrēgātu apvienojums- metāla bļoda un karote) kas aicina dalībniekus uz rīta aktivitātēm- staipīšanos, muskuļu ievingrināšanu utt. Tas parasti ir 15 min pirms brokastīm. Par pārsteigumu, dalībnieki ir visai ņipri. Visi veiksmīgi pabrokasto, katram tiek izdalīta viena 0,5l ūdens pudele ar domu, ka mēs izmantosim katrs savu pudeli visas nedēļas garumā, to uzpildot, manuprāt tiltpums pārāk niecīgs.. Tā nu dodamies uz paraugmežsaimniecību. Šeit viss tā īpatnēji- mežsaimniecības ēka neatroda netuvu kādam mežam :D Par pārsteigumu parūpējas arī mežsaimniecības darbinieki- speciāli mums ir uzklāts galds- pīrādziņi, cepumi, kafija, tēja, ūdens utt :) Tiek izstāstīts par izlases ciršanu. Ar cilvēkiem paveicas, jo ir angliski runājoši (kā izrādās, tie bija vienīgie cilvēki, kas par savu arodu spēja angliski pastāstīt (vismaz tur kur es biju). Pēc uzziņām kas un kā devāmies uz mežu visu apskatīt klātienē. Šeit jāsaka, ka izcēlās mūsu Slovēņu dalībnieki, jo paši studē tieši mežsaimniecību un viņu valstī kailcirtes ir aizliegtas kopš 1948 gada. Un viņiem šāda izlases cirsmu veidošana ir, un patiesībā par dažām lietām viņi izskatījās nedaudz gudrāki :) Bet tas bija ļoooti labi, vismaz varēja mācīties arī otra puse ;) Es ar Gaudenu visu laiku vilkāmies nopakaļ visiem- es gan tikai tāpēc lai savāktu visus, kas pa beigām karpaš. Tad es Gaudenam pateicu retorisku tekstu: "Kāds pārsteigums, ka ģeologi velkās nopakaļ". Uz ko es saņēmu atbildi ar smaidu, ka tas neesot gan nekāds pārsteigums :D. Ventspilī, kad satikām Gaudenu, un sākām runāties, tad pateicu, ka studēju ģeoloģiju, un viņš atbildēja: "Vismaz beidzot kāds nopietns zinātnieks" :D Tas bija forši :D
Vēlāk devāmies uz bioloģisko saimniecību- audzēja tur gaļas liellopus. Man lielāko interesi radīja siena šķūnis, jā, tas bija forši. Meksikānim arī siens patikās nu dikti, dikti. Šajā saimniecībā arī tikām pie cienasta- pie paštaisītām ruletēm, mājas piena un bērzu sulām. Uzradās arī četrkājainie draugi- Bruno, neticami liels nedaudz tukls suns :)
Atpakaļceļā devāmies uz jūru, nedaudz tur cilvēki paplunčājās. Sākām arī apzināt cilvēkus apkārt, kas un kā. Pirmās sarunas, par to kas un kā, no kurienes utt. Pirmās laipnības frāzes utt. Un tas viss angliski, lai gan ar krieviem, ukriaņiem un baltkrieviem varēja sarunāties krievu valodā, to nedarījām, jo tomēr ir labāk, ja visi cilvēki saprot, par ko ir runa.
Mēs nedaudz bijām pārtērējuši laiku un arī vakariņas nebija laikā- tomēr uz uguns lielākoties viss gatavots, nevar jau zināt cik ilgi un tā. Tāpēc katru valstu prezentācijas izpalika.

Nākošajā dienā mūs apmeklēja enerģiska sieviete, kas stāstīja tādas primitīvas lietas par pārgājieniem utt, pēc tam vajadzēja sadalīties pa grupām, un prezentēt kādu no uzdevumiem. Man par pārsteigumu, dažas grupas bija ļoti labi sagatavojušās, ņemot vērā nekonkrēto uzdevuma aprakstu. Bet tik un tā, man likās, ka manai grupai bija vislabākā prezentācija- mums bija teātris :)
Vakarā jau atkal sarunas, tas viss jau brīvākā gaisotnē, mūzikas pavadījumā utt, visi ir atklāti un jautri, un jā, ir ok, lai gan manā uztverē tā pirmās dienas daļa bija galīgi garām.

Iekārtojāmies pirtī, lai gan bija domāts, ka gulēsim teltīs, tomēr šīs kļuva, vismaz man, par manām mājām visu nedēļu. Nākošajā dienā mums bija jāizdara daudz lietu, jo māju saimnieks nebija izdarījis daudz ko tādu, ko bija apsolījis. Sākumā mēs sākām ar otras lapenes celtniecību. Es ar Rolandu rakām stabus, vilkām pārvalku pāri, stiprinājām tos. Tad bija jāskubina māju saimnieks, lai tak beidzot uzmūrē ārā virtuvi, kuru bija apsolījis, bet tā arī nebija uzbūvējis. Stress, stress, stress. Volejbola laukums arī puspabeigts- smiltis bija pilnīgi tikai vienai pusei, otrai tikai pa pusei. Pie tam, par smilti to bija grūti saukt- grants ar oļiem, tā precīzāk. Daži oļi bija visai iespaidīga izmēra, tos arī vajadzēja nolasīt. Āra dušām nebija aizkaru, elektrība bija pievilkta, bet nebija sataisīts viss līdz galam. Lapenē bija elektrība, bet tur arī bija ar šo un to problēmas. Tā nu visi ņēmāmies pa darbiem. Rokot stabus pa to sasodīti sauso zemi diezgan labi pārpūlējos, pēc tam jutos visai beigts, jā, slimība vēl nekur tālu nav atkāpusies no manis.
Dienas otrajā pusē parādās arī dalībnieki, pirmā dalībniece, kas atbrauc ir ukrianiete, to mājas saimnieks atveda ar savu busu, pa ceļam esot vēl viesi, bet tiem nepietika mašīnā vietas, bet vismaz viņu smagās somas visas paņēma. Aptuveni ap to laiku arī āra plītiņa bija pabeigta, protams, cements vēl nebija nožuvis, bet mums nācās vien uz tās jau sākt gatavot, jo dalībnieki sāka jau ierasties. Lēnām izrādam visu teritoriju, pastāstam kas un kā un kur tiks darīts. Tad visbeidzot arī ierodas organizatori, kuriem ir jāuzstāda zīmes, lai cilvēki zin, kur norisinās EURENSSA 2010 :) Garlaicīgi nebija, Cilvēki dažādi. Kopā mēs esam no 9 valstīm- Krievija, Ukraina, Baltkrievija, Latvija, Zviedrija (ierodas pēc 2 dienām gan), Slovēnija, Vācija, Šveice un Meksika. Jutos kā māju saimnieks, un ar tādu domu ar devos čučiņāt, rīt viss sāksies un tad jau redzēs kas un kā būs.
Vēl tad es apsvēru doties mājās kaut kur uz nedēļas vidu, lai gan man patika tas viss, ko mēs darījām līdz tam, es nebiju drošs, vai man patiks tas, kad visa runa sāks vīties ap vides zinātni utt.