tikai ārēji apstākļi var izmainit, jo iekšēji esmu sevi iztirzājis no a līdz z. zinu, ka manī nepietiek vēlēšanās mainīt kautko, jo šitā ir labi, kaut tā ir tāda cūka-dubļos sajūta, bet tā ir ērti un es esmu slinks attiecibā uz sevi. padari mani iemīlējušos un es apskriešu puspasaules, lai Tu sēdētu uz dūnu spilveniem no rīta līdz vakaram.
nu, to, ar dzīves jēgas izprašanas grūtībām apveltīto :D kuriem it kā viss būtu, bet iekšā kkas nedaudz salūzis. reizēm saucu par 'zudušajiem'. bet es jau nezinu, varbūt nemaz tur neesi. hm, jā, laikam tiešām bērns tev būtu labākais :D jo to ir jāmīl, lai vai kas, bez variantiem. bet tā konstrukcija ar cālīša atrašanu man ne īpaši, jo sākumā būtu labi arī divi viens otru mīloši vecāki, no kuriem tas bērns var mācīties un augt. bet principā neko citu jau tu nevari, kā vai nu visu mainīt, saliekot tos visus a, b, c, vai arī turpināt kā tagad, neiespringstot un pieņemot, ka kādā brīdī kkas parādīsies un atliks tikai ļauties. jo, cik no sevis novērots, uz kaut ko ļoti iespringstot un meklējot, īpaši nekas neveicas, jo pārāk ieciklējas uz meklējamo, bet ar spēku nekas labs nenāk. / tā iedomājos, man šajā jautājumā labi palīdz suns. viņa dēļ var skriet un iet, un viņu mīlēt ir ļoti viegli./
es pagaidām esmu tikusi tikai līdz šādu eksemplāru identificēšanai un novērošanai :D un pagaidām īsti nav redzēts, kā kādam būtu izdevies to 'salūzumu' labot, tāpēc dzīvē pārbaudīti ieteikumi īsti nav, bet visus pārējos vari izmēģināt pats. bet principā nekur tālāk par sevi pašu netiksi, jo galu galā arī visus ārējos apstākļus ietekmēsi. vai arī tiem ir jābūt tik spēcīgiem, ka nekas cits neatliek, kā 'sadzīt' un mainīties, tam vislabāk var palīdzēt nāves tuvums, bet nu tas jau ir pārāk skarbi. un nav arī garantijas, jo dzīves jēgas neredzēšana ir ne visai tālu no pozitīvām domām par tās beigšanu. ja kādreiz kas galvā iešausies, pateikšu :D
bet tikai nelaime tāda, ka tālāk vairs nav kur un veselais saprāts vienmēr sabremzē lietas (gluži kā tāds iekšējs ABS) un es slīdu līdz ar dzīvi kā tāda veca, apsūnojusi bute..
ar nostaļģiju atceros tos laikus, kad viss bija vienalga...
pieņemt kā obligātu, ka būsi tā nelielā procenta rindās, kas atradīs otru pusi, kuras dēļ IR vērts dzīvot un priekš kuras dzīvot/laimi/blā-blā-blā, ir vai nu optimisms, vai arī augstprātība. mmhhhmmm
jo vairak lasu, jo vairak skiet, ka es seit saskatu savu naakotni. shis teksts tak ir precizi par mani, neiedomaajami precizas taas triis peedeejaas rindas. (ai, man te burti pareizie pazuda, visas taas garumziimes)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
tikai ārēji apstākļi var izmainit, jo iekšēji esmu sevi iztirzājis no a līdz z.
zinu, ka manī nepietiek vēlēšanās mainīt kautko, jo šitā ir labi, kaut tā ir tāda cūka-dubļos sajūta, bet tā ir ērti un es esmu slinks attiecibā uz sevi. padari mani iemīlējušos un es apskriešu puspasaules, lai Tu sēdētu uz dūnu spilveniem no rīta līdz vakaram.
man vajag kādu kurai dzīvot.
man manis paša dzīve šķiet nesvarīga.
un ir ļoti svarīgi, lai es to KĀDA mīlu.
hm, jā, laikam tiešām bērns tev būtu labākais :D jo to ir jāmīl, lai vai kas, bez variantiem. bet tā konstrukcija ar cālīša atrašanu man ne īpaši, jo sākumā būtu labi arī divi viens otru mīloši vecāki, no kuriem tas bērns var mācīties un augt.
bet principā neko citu jau tu nevari, kā vai nu visu mainīt, saliekot tos visus a, b, c, vai arī turpināt kā tagad, neiespringstot un pieņemot, ka kādā brīdī kkas parādīsies un atliks tikai ļauties. jo, cik no sevis novērots, uz kaut ko ļoti iespringstot un meklējot, īpaši nekas neveicas, jo pārāk ieciklējas uz meklējamo, bet ar spēku nekas labs nenāk.
/ tā iedomājos, man šajā jautājumā labi palīdz suns. viņa dēļ var skriet un iet, un viņu mīlēt ir ļoti viegli./
protams, ka viss, ko minēju ir resna kaka, bet kautkas tak jādara, jebšu nē?
man sevi jāiedzen strupceļā.
bet tikai nelaime tāda, ka tālāk vairs nav kur un veselais saprāts vienmēr sabremzē lietas (gluži kā tāds iekšējs ABS) un es slīdu līdz ar dzīvi kā tāda veca, apsūnojusi bute..
ar nostaļģiju atceros tos laikus, kad viss bija vienalga...
kuš, kuš - tas pāries un rīt Tev šķitīs, kur Tev šitādas muļķības varēja ienākt galvā.
kā ne kā - pirms pāris dienām stāstīji, ka sievietes kā suga ir fui-pē-kaka.
teicu, ka sievietēs ir ļaunums.
un rīt būs tāpat un domāšu tās pašas domas un man nekad nepāries, līdz realitātē viss būs tā kā man gribas.
un būs. kādudien.
es tiešām turu savus nagainos ļaunuma īkšķīšus, lai Tev izdodas. :)
kur Tu te sagaršoji optimismu?!
bet es patiesībā varētu pārmaiņas pēc paklusēt - sen vairs neesmu tā, kas spēj Tev prom esot pastāstīt par lietu šeit tā, ka to vari sajust uz ādas...
o_O
nē, nu - principā var jau Tevi pārmest pār celīti un iepērt... ;)
(ai, man te burti pareizie pazuda, visas taas garumziimes)