| Kāda saruna par visa sākumu |
[14. Okt 2026|21:11] |
Nav jau tā, ka es speciāli noklausītos svešas sarunas, bet mani piesaistīja astoņdesmit gadu vecās sievietes sparīgais izsauciens: "Tagad es jums pierādīšu, ka reinkarnācija nav iespējama!" Saruna laikam īsti nekur neaizveda un nedaudz noskrēja no sliedēm. Bet varbūt pierādījuma izklāsts tur nebija galvenais.
( Dialogs, kurā viena sarunbiedre bija ļoti nepacietīga un bieži pārtrauca runātāju ) |
|
|
| Mirklis pirms izkāpšanas no autobusa |
[13. Okt 2026|18:54] |
"Viņš baidījās mērīt temperatūru, bet nebaidījās dzert zāles."
Tā autobusā maza meitene kādam klasesbiedram stāstīja par savu saslimušo brāli. |
|
|
| Stāvēt stingri uz zemes |
[10. Okt 2026|22:36] |
"Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Šis spēks ir tajā, kas grāmatās pateikts, tajā, kas visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā."
|
|
|
| Let's encrypt! |
[8. Okt 2026|23:28] |
Vai punktiņi arī var būt šifrs? Tad jau kādas svešvalodas alfabēta izdziedāšana arī sanāk kā jauna šifra apgūšana. Un tā jau pavisam drīz varēs izveidot ideālo labirintu, kur nekad neko vairs nevarēs atrast. |
|
|
| Uzraksts nr. 23 |
[5. Okt 2026|12:18] |
Par ko man jācieš? |
|
|
| Lasot šo, jutu, cik reizēm man joprojām pietrūkst vecmāmiņas |
[4. Okt 2026|23:54] |
- Pitagorieši uzskatīja, ka ēdiens ir veids, kā pasauli var pieņemt un atgrūst.
- Ko? - jautāja Ome Amigorena.
- Pasauli, - teica Šaša.
- Un kā man tagad dzīvot? Ja visapkārt vieni vienīgi idioti?
Idioti neatsaucās.
- Ir viens labs paņēmiens, kā atmest. Tikai vajag gribēt.
- ...
- Vajag nesmēķēt līdz pusdienām. Bet pēc pusdienām domās pārskatīt dienas pirmo pusi... un to, cik reizes tai dienas pirmajā pusē gribējās.
- Ko?
- Smēķēt. Un pēc tam vajag tās reizes saskaitīt. Un uz papīra lapas uzzīmēt tikpat daudz punktiņu.
- Es nemāku zīmēt.
- Punktiņus māk zīmēt visi. Un vakarā visu vajag atkārtot vēlreiz: cik reizes gribēji smēķēt un cik reizes aizsmēķēji... un apakšā uzzīmēt vēl vienu punktiņu rindu. Un pēc tam tās rindas salīdzināt.
- Es nemāku salīdzināt! Tagad man ir skaidrs, kāpēc tevi izmeta.
- Ļoti interesanti, kāpēc.
- Tāpēc, ka tu esi tāda... - Ome Amigorena nevarēja atrast īstos vārdus. - Drūma. Galīgā nūģene!
Pateica un aizgāja uz savu istabu.
(..)
"Ģimene ir vieta, kur cits citu audzina, lai arī necer, ka kaut kas varētu mainīties."
(..)
"Atradināt Omi Amigorenu no cigaretēm var, tikai jokojot.
Nekādā gadījumā ar varu.
Un visi visu laiku jokojas.
Jau nelabi metas."
Undine Radzevičūte "Zivis un pūķi"
|
|
|
| Laikam beidzot jāizguļas |
[3. Okt 2026|20:18] |
Dienā, kad zuda ticība savām lēmumu pieņemšanas spējām un veselajam saprātam, tomēr mierinoši redzēt kādu garāmgājēju ar auduma maisiņu, uz kura šāds piemirsts vēstījums: "Visam jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns."
|
|
|
| Out of sight, out of mind |
[2. Okt 2026|01:34] |
Šis varētu būt viens no sapņiem, par kuru droši varētu teikt, ka tas neko daudz neatšķiras no nepatīkamas īstenības. Jo īpaši, ja sākumā nepaskaidro, ka tas bija redzējums miegā. Liku kastītēs krāsu tūbiņas kopā ar augļiem pēc to krāsām. Tad man kaut kur bija jāskrien, visu ātri sametu drēbju skapī un devos prom. Pēc nedēļas bija bail vērt vaļā skapi, jo atcerējos par tur atstātajiem augļiem. Kāds stulbums ko tādu glabāt sapnī! Tomēr saņēmos uz lielo tīrīšanu, vēru vaļā durvis un pamodos ar milzu atvieglojumu, ka tik traki ar manu atmiņu vēl nav.
Bija domāts "glabāt skapī", taču saglabāšu šo jauko pārrakstīšanās kļūdu. |
|
|