nu nezinu gan par to nelutināšanu..
Kad biju maza, slimoju bieži - īpaši lutināta netiku, bet no māsām psiholoģiskais terors bija pamatīgs. Tad veselība nostabilizējās un pēdējos, nu jau gandrīz 10, gadus slimoju maz. Bet pateicoties bērnības pieredzei, slimotājs esmu labs - klusiņām guļu, lasu grāmatu, paguļu, palasu, neīdu un īpašu uzmanību nepieprasu.
UN ļoti priecājos, ja man atnes kautko ēdamu vai uztaisa ko garšīgu un ļauj man pagulēt tad, kad to vēlos (aktuāli, ja dzīvojat vienā istabā). Un dusmojos, ja gaida, ka gatavošu ēst, jo redz es jau tāpat visu dienu pa māju..