3 mēneši klusuma
narkotikas vairs nav tik jaukas, kad nav cilvēku pūlis, kurā pazust
šķiet, visi apkārt pēkšņi ne pārāk gudri (varbūt izmācīti un attapīgi, bet ne gudri), gan jau tai skaitā arī es
sociālais vibrators sāk kaitināt, jo ir ieņēmis augstāko pozīciju jebkad — bez viņa man vairs nav draugu
mosties nakts vidū iet gulēt līdz ar saulrietu ir neatklāts ziemas lifehack — 6h stundas pilnīga miera dienas sākumā, ap dienvidu(9 rītā) visi sāk rosīties, bet tu jau esi dienasdzīves briedumā un jūties pārāks, savukārt, kad pulkstens jau ir pie diviem, ierasto domu, ka diena vēl tik ilgi vilksies un, skat, ir divi, neko neesmu izdarījis, nomaina prieks — diena ir beigusies, var sākt dzīvot!
Pa ilgiem laikiem paklaiņoju pa āru, uz brīdi sajutos kā daba, sākumā likās, ka varbūt pavasarīga diena, bet laikam tas bija no svaiga gaisa un bezmērķīgas klaiņošanas
pēc kretīniskās dzīves krestīniskas epizodes Francijā uz labu laiciņu bija dīvaina nepatika pret frančiem un Franciju, nekad (kopš mazgadīgā nacionālisma laikiem) neko tādu nebiju izjutis. Šķiet, tas ir pārgājis un tagad franču filmas liekas super un lasās jau otrais franču filozofs, kas vecāks par 300 gadiem. Nez, tas tā normāli, varbūt vajag nedaudz ienīst pirms iemīlēt, vai varbūt – bez ienīšanas, nevar kārtīgi iemīlēt. Varbūt tas viss ir ļoti franciski.

Šogad esmu ieguvis daudz vairāk fizisku traumu nekā visā savā iepriekšējā dzīvē:
uzdauzīta acs
diezgan traki sagriezts kājas īkšķis
sagriezts pirksts, kur izskatās uz mūžiem paliks rēta
izmežģīts plecs
izmežģīta potīte uz diviem mēnešiem
noēsta apakšlūpa
uzdauzīti deniņi
pēdējais – dīvainas sāpes krūtīs no amfetamīna, kas it kā pāriešot
protams, nekas no tā nenotika skaidrā. Secinājumus veikt ir stulbi. Laikam ejot potenciāli savārāmās ziepes kļūst aizvien nesvarīgākas un nesvarīgākas. Ja kāds mani apstādinās, būšu pieklājīgs, līdz palaidīs. Šķiet, iegūstot pašapziņu jābūt uzmanīgākam, kad pazaudē paškontroli.