vakar lasīju krusttēva memuārus, viņš raksta, ka gājuši jūrā, prasījis atļauju robežsardzei braukt zvejā iepretim manām lauku mājām, līdzi esot bijis mans paps, mana māsa un es, visi pliki, peldbiksēs. malā mūs jau sagaidījusi robežsardze, gandrīz cietumā esot ielikti. nebija jau mobilo telefonu, ka var piezvanīt un noskaidrot, vai tiešām atļauja prasīta. bet es neko neatceros, pilnīgi neko. it kā nekas tāds nebūtu bijis.