šodien ar romānu nedaudz pavizinājāmies ar riteņiem, un mājupceļā uz valmieras ielas redzējām jaunu puisi, kurš veda pastaigā divus vēja suņus, divus špicus un vienu mazu mopsi, kurš vienīgais no visiem suņiem negāja pie siksniņas. bet par tiem vēja suņiem. bērnībā man bija draudzene viktorija no āgenskalna priedēm. mēs bijām sadraudzējušās, tāpēc bieži darījām kopā bērnu lietas. piemērām, braukājāmies ar viņas skrituļslidām - viņai bija viena, bet man otra skrituļslida. dažkārt vedām pastaigā viņas krustmātes vēja suņus, viņi dzīvoja pie kalnciema tilta. par to, ka pastaigājāmies ar tiem suņiem, kas toreiz daudz neatpalika no mana auguma izmēra, viktorijas krustmāte mūs cienāja ar bulciņām - kanēļmaizītēm, magoņmaizītēm, vēl visādām saldajām. tad tie suņi lika galvu klēpī un ilgi uz mums skatījās. tie suņi bija forši, tikai ļoti kaulaini.