pēc sociālnovērojumiem šajā nedēļas nogalē, es atkal sapratu, ka viskrutākais cilvēkos ir cilvēcīgums. un man patiešām brīžiem nav skaidrs, kāpēc citi mēdz tiekties pēc tiem stilīgajiem un veiksmīgajiem vienmēr-esmu-kruts-un-skaists cilvēkiem, kas ir radījuši kaut kādu tēlu par sevi un nekad publiski neuzdrošinās parādīt kaut drusku patiesuma. es citreiz mēdzu prātot, diez, kādi viņi patiešām ir, kādi viņi ir slimi gultā ar temperatūru un nemazgātiem matiem vai emocionāli nospiesti un nobijušies. nē, nav, protams, tā, ka tas mani dziļi skar, es parasti cenšos uzturēt mērenu pohuju pret cilvēkiem, kuros ir kaut kas aizdomīgs, bet vienalga kaut kā besij tie sabiedrības krējumi.