pohuj, es esmu atgriezusies, lai gruzītos. es gribēju ierakstīt par dziesmām, kuras tik ļoti patīk, ka varētu tās klausīties līdz nomiršanai. man tagad ļoti topā ir saldsērie the national, bet šobrīd nevaru tos klausīties, jo mans apakšējais kaimiņš atkal pusnaktī kapā xboxu. laikam jau es nedrīkstu neko pārmest, jo savulaik esmu viņam pa griestiem metusi traukus un visas pārējās mantas, kas gadījās dusmās pa rokai, bet viņš nekad nav sūdzējies. tāpēc arī es nedrīkstu sūdzēties. ne par xboxu, ne dramanbeisu, nedz arī par tām retajām, bet jaudīgajām ballītēm ar krievu deviņdesmito gadu mūziku (a-eiropa, ruki verh, un tamlīdzīgi). romāns ir aizbraucis uz intīmu ballīti nacionālā teātra bufetē, un es jūtos tik atvieglota, ka tur nevarēja ņemt līdzi brūtes, jo tagad esmu ielīdusi gultā ar visām mājas drēbēm, un plānoju netīšām tā arī aizmigt aizmigt. ar nenotīrītu kosmētiku. jūtos tā, it kā mammas nebūtu mājās, un es būtu palikusi augšā ilgāk, nekā parasti. un tā arī īstenībā ir.