gandrīz katru vakaru mani pārņem mērenas šausmas par to, ka no rīta jau būs jāceļas uz darbu, un, nedod dievs, ja tā ir svētdiena vai pirmdiena, jo tad vēl pie visa ir nolemtības sajūta, ka priekšā visa nedēļa. nezinu, kāpēc mani tik ļoti atbaida obligātas darba dienas, jo nevarētu teikt, ka man šeit patiešām riebtos, tomēr mazliet laikam kremt tā apziņa, ka nevaru piešmakstināties otrdienas vakarā vai kādā trešdienā aizbraukt paskatīties jūrkalnes stāvkrastus un pavadīt tur atlikušo nedēļu. pēdējā laikā mani vairāk vilina doma, ka es varētu būt mājsaimniece, audzināt bērnus, taisīt romānam vakariņas, dekorēt māju lieldienām un ziemassvētkiem, ceturtdienu vakaros dejot tautas dejas un iet noteiktās mēneša dienās pie friziera un manikīra, ko es regulāri nekad nedaru. vienlaicīgi arī gribas to krutuma sajūtu, ka es, lūk, daru kaut ko, ietekmēju kaut kādas lietas, vai arī vienkārši, ka man ir kāda vieta, kur aizbēgt, ja gadās privātas bēdas. visticamāk tas viss ir tikai tāpēc, ka esmu augusi siltumnīcas vidē, kur man vienmēr viss ir bijis, un es nevaru saprast, kādā veidā tieši darbs mani varētu darīt brīvu. šobrīd mani visvairāk iepriecina doma, ka es varu ierakstīt cibā ierakstu no darba, un, ka man klēpī sēž biroja kaķis.