es patiešām apbrīnoju cilvēkus, kas ar neviltotu jūsmu gaida ziemu un ziemas sniegu, jo jau kopš pašiem bērnības dziļumiem man ziema ir licies kaut kas tāds, kas vienkārši jāpārdzīvo. līdzīgi kā jāpārdzīvo darba nedēļa, lai atkal pienāktu brīvdienas, tikai darbs, par laimi, tik ļoti neriebjas. no bērnības man atmiņā ir tā mūžīgā tuntulēšanās, kas iziešanu no mājas padarīja par divdesmit minūšu garu procesu. un siltās drēbes, nezinu kāpēc, vienmēr bija briesmīgi neglītas. visspilgtāk man atmiņā ir spilgti lillā pufīga kapučjaka ar baltu pūciņu. vēlāk riebās tas, ka nedrīkstēja vilkt uz skolu īsus svārkus, jo mamma vienmēr pārbaudīja, vai aizeju ar biksēm, vai vismaz ar biezām un neglītām zeķubiksēm. tāpēc bija jāiziet no mājas mirkli ātrāk, lai kāpņu telpā pie bēniņiem pagūtu pārģērbties, un, nākot mājās, bija atkal jāpārvelk bikses, lai gan pēc pastaigas pa aukstumu tik briesmīgi gribējās mājās. tad vēl salstošās rokas. cik vien sevi atceros, vienmēr esmu zaudējusi cimdus. pa vienam vai pa abiem kopā, bet tie vienmēr pazūd, un vienmēr tās rokas salst. pēdējos gados, kad mamma par manu ģērbšanos vien izsaka raizīgus padomus, es nepārtraukti salstu, un vienmēr iedzīvojos dažādos apsaldējumos. ejot pa ielu pie mīnus 10, 15 un 20 grādiem, gandrīz vienmēr ciešos, lai nesāktu piņņāt, nopietni. jo tad, kad sāk raudāt, tad atkal briesmīgi salst seja. un vēl tas, ka tek deguns. salst ausis. kāju pirksti. es pat nezinu, kādēļ es vienkārši nesaģērbjos, man vienkārši tādu siltu drēbju nemaz nav, un tad es vienmēr jūtos, it kā man būtu par daudz miesas.

upd. vēl es nepieminēju to, ka arī mājās vienmēr ir diezgan auksti. un bērnībā melnsila ielā bija tikai malkas krāsns, kas vienmēr no rītiem bija izkūrusies auksta tā, ka nevarēja izlīst no gultas, un tad mamma vai brālis rāva nost segu.