ir tādi datumi, kuros nākas noelsties: 'bļeģ, ir jau pagājis gads!' tā arī līdzīgi ir ar 18. novembri. pagājšgad 18. novembrī mēs matīsa ielā gatavojām svētku vakariņas, kurās piedalījās sandra, edgars, karlīna, juris, es un mazu brīdi arī sabīne. mums bija ļoti nabadzīga paskata galds, jo trauki bija no dažādām servīzēm, un arī ar ēdienu nebijām pārāk centušies, jo todien nesanāca laika. toties bija kūka un skaists galdauts. neatceros, kas to kūku cepa, laikam jau karlīna. vai arī edgars. pa virsu manām sirdsbēdām gāja ļoti labi. galdauts pilnīgi noteikti bija karlīnas - tāds balts un tautisks. pēc svētku vakariņām, kurās karlīna mums lika celties kājās un klausīties valsts himnu pa datoru, mēs devāmies uz pilsētu skatīties salūtu. (starp citu, klausoties himnu, mēs abas ar sandru jutāmies kā pamatskolā, kad svarīgos brīžos nevarēja novaldīt smieklus. lai nesmietos, es dziļi skatījos kartupeļos.) man patiesībā vienmēr ir riebies 18. novembra salūts, un visa tā cilvēku burzma, tomēr līdz šim gadam es vēl nebiju izlaidusi nevienu pašu valsts dzimšanas dienas salūtu rīgā. arī pagājšgad man tas salūts riebās, un es nemaz necentos stumties iekšā burzmā - paliku gaidīt pie tehniskās universitātes durvīm. atpakaļceļā es pazaudēju savus mīļākos cimdus. kad atnācām mājās, mēs vēl ilgi runājāmies un es vēl vairākkārt ēdu bēdu kūku. pašā vakara noslēgumā jurim pacēlās temperatūra, tāpēc viņš nakšņoja manā istabā uz grīdas. es vēl līdz šim brīdim nesaprotu, vai viņš patiešām toreiz bija slims, vai vienkārši gribējās, lai par viņu kāds parūpējas.

šogad mans 18. novembris nespieda uz patriotismu. iepriekšējā naktī es diezgan daudz iešmakstināju lauku kultūras nama ballē, kurā izcēlos ar dažādiem iereibušu dāmu izgājieniem, tāpēc visu 18 novembra dienu cietu no dažāda rakstura paģirām. dienas laikā tikai vienreiz izgāju tālāk par pagalmu - aizbraucām līdz veikalam nopirkt vīnu un spraitu svētku galdam. vakarpusē ēdām svētku vakariņas, un pēc tam visu vakaru gulējām pie televizora, skatoties visas filmas, kas gāja pa televizoru, un ēdot mandarīnus. pati pēdējā filma bija 'rūdolfa mantojums', kurā ik pa brīdim varēja redzēt romāna roku vai ausi. reizēm arī seju - fonā vai blūrā. pašā vakara noslēgumā mēs ar romānu kādas divas-trīs stundas dalījāmies bērnības atmiņās, līdz bezspēkā aizmigām.

šie abi ir mīļākie 18. novembri manā dzīvē. bet patiešām, ir pagājis gads!