apmēram miljons gadus nebija sajūtas, ka vēlētos šeit ierakstīt kaut ko garāku par pāris teikumiem, bet sandras gruzīgie ieraksti, apvienojumā ar arcade fire, uz mirkli atsita matīsa ielas depresīvās sajūtas, kas man šobrīd liekas, lol, ļoti romantiskas un sentimentālas. lai gan pašlaik es joprojām pādzīvoju summer of love, tomēr vēl nekad šajos mēnešos neesmu bijusi tik liels gejs, kāda es biju matīsa ielā, kad naktīs es varēju viena pati pusstundu pinkšķēt skaļā balsī pie postal service, paralēli sarakstoties ar edgaru, kas atradās blakus istabā, par to, ka mīlestība ir overrated un dzīve kopsummā ir kuce. vai arī katru piektdienu piedzerties vīnu līdz nesaprašanai, un pēc tam nākamos piecdesmit mūžus just tāāaaadas morālās paģiras, ka daudz nesāpīgāk būtu pašrocīgi nožņaugties ar zeķubiksēm. vai arī visu nakti runāt ar sandru par filosofiju un viduvējiem aktieriem, izpīpējot bloku ar cigaretēm, un nākamajā dienā kārtējo reizi nobastot visas lekcijas, un galu galā vispār neizkāpt no gultas. laikam tad, kad es ziemassvētku rītā pamodos ar gadsimta paģirām, es pirmo reizi nodomāju, ka savu dzīvi pišu tikai es pati. un tagad ir tā, ka man gribētos visu to teenage wildlife atpakaļ, bet vienlaicīgi arī nekad vairs neko tādu nepārdzīvot. vienīgais, es noteikti zinu to, ka nekad nevēlos to laiku aizmirst. sandra, ja tu lasi šito dienasgrāmatiņu, un patiešām ir tā, ka tev nav, kur dzīvot, tu vienmēr vari ievākties uz mūsu dīvāna.