ar laiku gaist gandrīz visas atmiņu negatīvās konotācijas, atstājot tikai visspilgāk iekrāsoto emociju flashback'us, kas sevi piesaka brīžos, kad, piemēram, skan konkrētas melodijas vai sajūtamas konkrētas smaržas, un ļauj atsaukt gandrīz īstu fizisku sajūtu par kaut ko neatgriezeniski aizgājušu. pēc garāka noilguma ir grūti saprast cēloņsakarības, kāpēc kaut kas pēkšņi beidzās, jo atmiņā notikumi ir ļoti fragmentāri. šobrīd es gandrīz skaidri zinu, ka dzīves posmus nevar dalīt pēc pabeigtām mācību iestādēm, bet pēc pabeigtiem cilvēkiem, un tāpat kā dažreiz uznāk ilgas pēc pamatskolas diskotēkām, var parādīties sentiments arī par izbijušām cilvēkattiecībām.