daily report
pēc tam, kad vakar biju kārtīgi izballējusies romāna radu ballē, kurā es gandrīz miru no sajūsmas par saviem potenciālajiem radiem, šodien, protams, bija manāmas morālas paģiras un viena jauna ballīšu rēta uz muguras. paģiras centos ārstēt ar garu pastaigu, pavasara jakas meklējumiem, kino un kokpornu, romāna uzmundrinājumiem, tomēr tas, ka šī diena ir lemta neveiksmei, bija skaidrs jau no rīta. kad puiši aizgāja pelnīt maizi haltūrā, mēs ar kaču centāmies uzlauzt tās mājas durvis, kuras nekad nedrīkst vērt ciet, jo tās vienkārši aizkrīt uz mūžīgiem laikiem. pēc ilgsošiem mēģinājumiem durvis izspert ar kāju, atmūķēt ar kredītkarti, matadatu, kaut kādu mistisku atslēgu, un vēlreiz sitoties pret tām ar plecu, sapratām, ka mums tas nekad neizdosies. apmēram tajā mirklī man uznāca pēc-ballīšu nespēks, tāpēc prātīgākā doma šķita doties patrulēt uz zirgu pastu, kamēr atradīsim kādu spēcīgu aktieri, kas izlauzīs mūsu mājas durvis. tā vietā lai palīdzētu, kristians mani sabāra, ka es romānu esmu aizvedusi neceļos, mēs ar kaču apvainojāmies, un gājām prom. pēc pusstundas kristians tomēr apžēlojās, un abi ar romānu ieradās mūs glābt. viņiem tas izdevās aptuveni piecu minūšu laikā. lieki teikt, ka jutāmies nožēlojami.