šķiet, ka atslēga uz pēc-ballīšu otrās dienas morālajiem pārmetumiem ir būšana vienam, jo, esot viena pati, es saucu atmiņā visus kaunpilnos flashbacku's pa desmit reizēm pēc kārtas, izdzīvoju vēlreiz visu emociju gammu, tikai nu jau ar kritisku pārmetuma piesitienu, ka tā jau varbūt nevajadzēja, tā taču gan nebija labi, un blakus nav neviena, kas teiktu 'beidz izdomāt'. šobrīd es ar patīkami satrūkstos ikreiz, kad dzirdu kādu izsaucam liftu, jo tas varbūt uz sesto stāvu uzvedīs kādu, kas mani mazliet šodien sapurinātu, citādi man dzīve klasiski sāk atgādināt žļurgainu sniegu.