pēdējās dienās arvien biežāk pārņem tā stulbā neatgriezeniskuma sajūta, ka tūlīt, tūlīt beigsies kaut kāds ļoti svarīgs posms manā dzīvē, un nekad, fakin NEKAD vairs nebūs tā kā tagad. es, protams, neapgalvoju, ka būs sliktāk, bet tas būs kaut kas pavisam cits. vakar vakarā, kad braucu mājās no darba, īsā sarunā ar tēvu par visiem sadzīves jaunumiem, es pēkšņi sapratu, cik tas būs šausmīgi, kad aizbrauks sandra, un mēs vairs pēcpusdienās virtuvē neņirgsim līdz asarām par infantīliem jokiem, nešmakstināsim pa vakariem sarkanvīnu no kakliņa, neskatīsimies pārvērtētas franču filmas, nedusmosimies uz phillip'u, nepīpēsim pa kluso virtuvē, nedarīsim visas tās parējās pierastās un fakin mīļās lietas. es nezinu, kāpēc mani tagad pēkšņi pārņem tāds pāragrs sentiments, bet es patiešām katru dienu ar prieku nāku mājās, zinot, ka te būs tā banāli silti un labi, te būs sabčiks, sanča un phillip shuvayev, un sajūta, ka patiešām esmu mājās. dzīve matīsa ielā ir līdz šim patiešām pats labākais, kas ar mani jebkad ir noticis (gay). un tagad pēkšņi tik ļoti gribas jau tādu siltu pavasari, sēdēt uz sandras istabas palodzes, pārkarinot kājas pāri malai, un lai ir vakars, un lai mēs smēķētu, tā kā pagājušajā vasarā.