tikko izlasīju pēdējo četru mēnešu ierakstus, un secināju, ka es laikam patiešam neesmu tālu no nihilisma karalienes titula iemantošanas, jo lielākoties šai laikā esmu spļaudījusi ciniskas frāzes par visu to, kas man agrāk ir šķitis patiess, kristāldzidrs un skaists. es pat nezinu, kas notiek ar cilvēkiem, kas nejauši nometuši zemē (un saplēsuši) savas agrākās ilūzijas, bet mēs ar sandru spriedām, ka droši vien vairs nekad nav spēka tik ļoti mīlēt vai pilnībā ieguldīt sevi jebkādās attiecībās. visvairāk man žēl, ka es nevaru abstrahēties no šī mirkļa, paraudzīties uz to visu no augšas, vai vismaz no nākotnes perspektīvām, kurās es, visticamāk, smejos par šo ierakstu, jo pati sev izliekos tik ļoti dzīvē norūdīta, lai gan man nav ne jausmas, kādi crush'i vēl stāv priekšā.