lai būtu arī kāds prozaisks ieraksts par šo gadu, pacentīšos dažos teikumos pateikt noslēdzošos vārdus, jo, šķiet, ka rīt būšu pārāk aizņemta ar ruļļu uztīšanu un tērpšanos ballei. šis noteikti ir bijis viens no iespaidīgākajiem gadiem manā mūžā vispār, jo ikdiena ir apgriezusies kājām gaisā, un ir piepildījušās lietas, no kurām iepriekš esmu baidījusies vairāk kā no nāves bērnībā. es pat īsti nemācēšu pastāstīt, kā es par to jūtos, jo, ja man agrāk šķita, ka daži mēneši ir pietiekams laiks, lai pierastu pie lietām un adaptētos jauniem apstākļiem, tad tagad jāsecina, ka apjukums tik ātri nepazūd. šogad laikam neatgriezeniski pazaudēju savu naivumu par dzīvi, lietām un cilvēkattiecībām. vēl pirms diviem-trīs gadiem es šeit apcerēju romantiku par sniegpārsliņu ķeršanu ar mēli, rudens lapām un staigāšanu rociņās, bet šodien man tas viss šķiet sarkastisks joks. un es nezinu, man šķiet, ka es tomēr vairs nevēlētos, lai citi cilvēki joprojām mani uzlūkotu kā uz entuziastisku muļķi, tāpēc jūtos pieņemami tā, kā ir tagad. es tikai ceru, ka nākamgad atradīšu kaut kādu patiesu mieru (ar to es nedomāju miršanu), tas arī viss.