te tev nu bija "ir jāsmaida", tā tu man rakstīji 9. oktobrī. Redz, ka nav viss, ir brīži, kad ir jānesmaida. Jāatpūtina smaida muskuļi. Parasti nevienam nebāžu ar pirkstu sejā, arī šoreiz negribēju, bet neņem ļaunā, pārāk dziļi neiebakstīju.
Nav tā, ka gaidīju brīdi, ir tā, ka pārskatu savus šī gada ierakstus un ieraugu arī cilvēkus, kas likušies zinis par mani, paldies par to.

Vēl es nevaru beigt priecāties, ka man bija tādi Saulgrieži, kādiem jābūt. Ak jā, man par to ir jābūt pateicīgam un tāds arī esmu. Tātad: vilkām bluķi, dziedājām dziesmas, vēlējām labu saviem mīļajiem. Un citi vēl dejoja arī. Tādi bija mani saulgrieži 21. decembrī, kad arī tie ir.
Un nestāstiet man neko par bērna piedzimšanu, tas tāpat ir izdomāts, ne jau tas, ka piedzima, bet tas, ka 24. vakarā piedzima.