Man ir divas atmiņas par Karogs, nē pat šķiet, ka trīs. Viena saistās ar Māru, otrā ar Karogs rokrakstos, trešā ar došanos vajāt karogu, kentauru un grāmatu antikvariātos.
Nav man to bērnības atmiņu ar vecmāmiņām un karogiem, ja neskauta tā laika valsts svētkus ar parādēm, baloniem, tautu karogiem un svinīgiem cilvēkiem. No maniem radiem par grāmatām interesi ir izrādījuši vienīgi vīrieši, sievietes lamājušās, ka tās der vienīgi putekļiem. Vāji atceros vectēva istabu Kuldīgā un daudzajiem grāmatu plauktiem (pieņemu, ka lielākā daļa to bija krievu valodā, ja ne visas) un mūžīgo rēno puskrēslu neatkarīgi no tā diena vai nakts. Nezinu, kā radās, ka dienā tur bija tik maz gaismas, bet naktī to izgaismoja vienīgi blāva galda lampa. Vecmātes istaba bija tam pretstats - plaša gaiša, ar patafonu, magnetafonu, televizoru, bet neatceros tur atrodamies ne vienu grāmatu. Pēc vectēva nāves grāmatas nokļuva pagrabā, kur tās aizskaloja 90. gadu plūdi. Manai tagadējai bibliotēkai ir tikai apmēram seši gadi, tā izauga no kādām četrdesmit vai piecdesmit grāmatām.
Savulaik biju sācis cītīgi vākt karogus, bet kaut kad ap 2004/5 gada maiju karogs sāka mainīties un ne gluži vairs būt tāds kā pirms tam, mēs ar Ilzīti toreiz spriedām, ka tajā vairs nav daudz ko lasīt, tāda, kas būtu tiešām savdabīgs un kas raksturoja karogu savulaik, pat kopš pirmsākumiem.