es negribu apelēt pie nepateicības, jo šim jēdzienam izveidojusies pārāk pompozas nozīmes pieskaņa, kas izklausās pieņemami tikai sliktās filmās, bet šobrīd nevaru iedomāties kādu skaidrāku sinonīmu, tāpēc pacentieties šo jēdzienu saprast ļoti vienkāršā, pat primitīvā nozīmē, bez uzspēlētas patosa nots.
es droši nezinu, vai par nepateicību drīkst apvainoties, lai gan tīri instinktīvi aizvainojums varētu būt pirmā reakcija uz pohujisku spļaudīšanos par rūpēm, kas brīžiem iztērē visu enerģijas kredītu tā, ka nevar pat uzpīkstināt, vien trulā bezspēcībā nolaist rokas un iekrist ar seju spilvenā. daudzi domā, ka nepateicība pēc noklusējuma ietver arī necieņu, bet kādas gan atvasināšanas ceļā no 'man pohuj' var iegūt 'es tevi necienu'?
tāpēc, domājot par šo situāciju, es nejūtu sevī aizvainojumu vai vilšanos, drīzāk pat nelielu prieku, uzzinot, ka tas vismaz ir 'pohuj' ar attieksmi, nevis vienkārši 'pohuj', tomēr nevar arī noliegt, ka šobrīd liels kārdinājums ir iepļaukāt tam 'pohuj' pa seju un triekt pret zemi sudrabkāzām taupītās porcelāna servīzes. neviens no mums nav perfekti izstrādāta empātijas programma, kas spētu mūžīgi būt nevainojami saprotoša, iejūtīga, atsaucīga, entuziastiska, runātu tikai vendijas māmiņas balsī un nepārtraukti vārītu ūdeni tējai, neraugoties uz to, ka to vispār neviens, bļe, nenovērtē, tikai pieprasa vēl, un sūdzās žurnālam 'sīrups', ja kāds ir atļāvies pacelt balsi.
bet sievas visbiežāk neiet prom no saviem vīriem pat tad, ja regulāri nākas kolēģiem stāstīt, ka atkal ar aci uzkritušas durvju rokturim, un laikam jau tas ir kaut kāds mīlestības paradokss, ka tev var spļaut sejā 'pohuj', bet tev pašam gan nebūs 'pohuj' nekad.