garākais ieraksts mana žurnāla vēsturē
šodienas konference 'dzīve, dzīvība, ėvolūcija' noteikti bija apmeklējuma vērta, lai gan liela tās daļa bija diezgan attālināta no tēmas. piemēram, Jurģis Šķilters uzstājās ar darbu 'sintakses ģenēze' (kas aizdomīgi atgādināja 2.kursa semiotikas lekciju), un vienīgā ievadruna par šī referāta sasaisti ar tēmu bija tāda, ka būtiskākā pazīme, kas cilvēku atšķir no pārējās dzīvās dabas ir valoda. pati Šķiltera uzstāšanās gan bija iespaidīga, jo viņš runāja vēl juceklīgāk nekā parasti, nepārtraukti skatījās pulkstenī, staigāja šurpu turpu un ļoti savādi žestikulēja. Uzstājās arī kāds doktorants Andrejs Balodis, kurš stāstīja par vitālisma bioloģiju un evolucionismu, un, lai gan man šķita, ka tēma varētu būt interesanta, puisis runāja tik garlaicīgi, ka nebija iespējams koncentrēt uzmanību, turklāt viņš nestāstīja tik daudz par vitālismu pašu, kā par tā vēsturi. vienīgā uzmanību piesaistošā šīs uzstāšanās daļa bija apgalvojums, ka vitālisms 20.gs. norietēja galvenokārt dēļ 'klasiskā pētījuma ar jūras ežiem', kas izsauca tādu smieklu lēkmi, ka ļoti ilgu brīdi sinhroni raustījos, cenšoties uzsākt domāt par ko garlaicīgu, lai nebūtu jāsmejas balsī. lai gan man šķita, ka visus, kā parasti, vienos vārtos saliks mans mīļākais pasniedzējs Artis Svece, tomēr viņa prezentācija bija diezgan pa virsu. bet patiešām brīnišķīga bija UNESCO un LU Bioloģijas studentu biedrības eseju konkursa uzvarētāja Kristapa Ozoliņa eseja, kurš, pirmkārt, bija ļoti (ĻOTI) skaists, otrkārt, runāja kā daiļrunāšanas konkursa laureāts, turklāt patiešām jēgpilni, un treškārt - izkausēja visu auditorijā sēdošo klausītāju sirsniņas ar atbilstošu Dostojevska citātu, kad atbildēja uz papildjautājumiem. vismaz visi (lasīt - visas) auditorijas pirmā rindā sēdošie (lasīt - sēdošās) bija viņā samīlējušies (lasīt - samīlējušās) vienā acumirklī. beigu diskusija, piedaloties virknei dažādu profesiju pārstāvjiem, bija ļoti saraustīta un neveikla, iespējams, brutālā laika ierobežojuma dēļ, bet varbūt tāpēc, ka lielāko diskusijas daļu tika risināti mūžīgie abstraktie jautājumi par jēdzieniem 'cilvēks' un 'valoda', kas bija pat kaitinoši. viskrutākais no visiem man šķita Ričards Klaidermans Klāvs Sedlenieks, kurš ar ļoti muļķīgiem piemēriem (atbildot uz muļķīgu jautājumu), skaidroja kāpēc nevar vienā definīcijā ietvert to, kas ir cilvēks. arī Cālītis man patika līdz brīdim, kamēr nesāka atgādināt misionāru, kurš apgalvo, ka ir filosofs (un sevi arī tā nosauc!), lai gan to varbūt var saprast, jo viņš taču ir teologs.