atskaņās pēc diezgan eksistenciālām vakardienas sarunām un pēc šodienas filmas, tomēr joprojām gribas uzdrošināties cerēt, ka morāle nav pavisam mirusi, varbūt tā ir tikai ļoti savārgusi, bet noteikti neatrodas pat repozitorijā, un tāpēc es vēl mazliet gribētu paspodrināt savu cēlsirdības princeses kronīti, ikreiz nožēlot visus pieļautos grēkus, un palikt to izmirstošo un aizsargājamo būtņu kategorijā, kas tic, ka principi nav relatīvi, iejušanās cita ādā nav tikai aristokrātu padarīšana, un galu galā dzīve nav jāvada trulā vienaldzībā par to, ka visi cilvēki taču ir sapi*ušies nelieši, kuriem viss apkārtējais nav nekas vairāk kā remdena tēja. bet ja es tomēr kaut kādā rītā pamodīšos un kā kirkegors sapratīšu, ka dzīve ir tukša, tad es to ierakstīšu cibā.