mēs (es, mamma, tētis, brālis) šodien tēlojām mazo ģimenes idilli, gluži kā tie sandras kaimiņi pretējā mājā, jo sēdējām visi kopā lielajā istabā un skatījāmies koru karus, un ēdām arbūzu. vismaz sajūta, ka šodien ir pasaules pati pēdējā diena, mazliet pazuda, lai gan ik pa laikam uzplaiksnī pārdomas par lētāko veidu, kā varētu nesāpīgi un varbūt pat patīkami nomirt.

upd. visi satraucās par to miršanu, bet nevajag visu uztvert dramatiski, vienkārši ir paģiras.