Ko piedāvā postmodernā kultūra? Tā piedāvā, piemēram, megazvaigzni Maiklu Džeksonu. Padomāsim — kas viņš ir, ar kādiem vārdiem viņu aprakstīt? Vai te der dziesmu satura, balss, skatuves tēla vērtējums ar vārdiem labs, saturīgs, tikumisks (t. i., izteikumi, kas mākslu raksturoja agrākos laikos)? Mēs jūtam, ka šie vārdi absolūti neder. Bet vai der pretējais viedoklis - ka viņa balss nav izcila, ka dziesmas ir muļķīgas un viņa skatuves tēls vienkārši amorāls? Ja atbildēsim bez aizspriedumiem, tad būs vien jāatzīst, ka arī šāds raksturojums neder. Slavenais kinorežisors Stīvens Spīlbergs precīzi pasaka: ,,Sākot no viņa kustībām un beidzot ar Neverlendu (Nekadzeme - tā sauc Džeksona mājvietu), it viss liek domāt par viņu kā par ilūziju. [..] Viņš ir radījis savu pasauli, kurā paslēpt savas identitātes patiesās iezīmes.” Šī pasaule ir postmodernās īstenības pasaule. [..] Par Džeksonu raksta: ,,Viņš ir vientuļš mutants (mutācija — pēkšņa kādas organisma pazīmes pārmaiņa, kas iedzimst nākamajās paaudzēs — M.K.), perfekta, universāla sajaukuma priekštecis, jaunā rase, kas seko aiz, visām pārējām.” Šajā citātā svarīgi uztvert nevis domu par jauno rasi (būtu aplam to domāt bioloģiski), bet gan ideju par universālo sajaukumu kā postmodernisma īpatnību. Varbūt Džeksons — nēģeris, kas pārtapis par balto cilvēku, — ar savu fantastisko Mēness gaitu, domām par Nekad-zemi ir ne tikai visu laiku un visu žanru vislabāk pirktais mākslinieks pasaulē, bet vēl kas vairāk — sava laikmeta vispilnīgākā ilūzija.

— M. Kūle, R. Kūlis Filosofija, 1998.