man agrāk bija vairāki draugi Sanktpēterburgā, kurus biju ieguvusi pēc viena teātru festivāla, un tad sanāca tā, ka pēc šīs iepazīšanās vairākas reizes gadā ciemojāmies vieni pie otriem. toreiz Krievijā nenormālā topā bija grupa Splin, tāpēc par tādu kā draudzības himnu mums kļuva šīs grupas dziesma Moje serdse. šodien, braucot uz tālajām mājām, netīšām noklausījos Moje serdse, un domāju par to laiku. neesam redzējušies četrus gadus. man vairs nav neviena telefona nummura, bet ja es būtu Sanktpēterburgā, noteikti atcerētos to vietu, kur es dzīvoju. sākumā ar sesto metro līdz galam, pēc tam ar ... nē, laikam tomēr neatcerētos. un tomēr, ja es pārdabiskā veidā dabūtu kādu telefona nummuru, būtu pārāk savādi zvanīt. jo tagad ir pavisam cita dzīve un pasaule. pat liekas, ka toreiz tā nemaz nebiju es, un visi tie cilvēki ir izdomāti.