1930. gados PSRS bija uzsākusi lielu projektu, kura mērķis bija operas un mākslas popularizēšana. Jaunajās padomju republikās tika celti neskaitāmi operas nami. Šis bija tikai viens no daudzajiem lēmumiem, kas skāra padomju kultūrtelpu. Tā laika valdošie aristokrāti aktīvi polemizēja par padomju kultūras vīziju. Pieeja kultūrai izcēla iekšēju saspringumu. Viens no galvenajiem mērķiem bija kultūras proletarizācija, proti, padarīt "augsto" buržāzisko mākslu pieejamu strādājošajai šķirai. Pretruna jau bija acīmredzema, no vienas puses, vēlme saglabāt klasisko, buržāzisko mākslu, no otras, padarīt to visiem pieejamu. Risinājums šim saspringumam bija sekojošs - jaunatklāt pa jaunam veco (kā jau vienmēr). Slavinātus krievu komponistus, kā Gļinku un Čaikovski "jaunatklāja", veidojot nenacionālu nacionālo operu -  padomju operas kultūra mitoloģizēja krievtautas (proletariāta) ikdienu. 

Pēc PSRS sabrukuma šo projektu sekas postpadomju valstīs ir skaidri novērojamas. Kultūra postpadomju valstīs tiešām ir pieejamāka nekā citur "rietumos". Proletariāts var atļauties aiziet uz operu vai teātri un baudīt to, ko reiz varēja saskatīt un sardzirdēt tikai finansiālais galms. Tas, par ko neviens īsti nerunā, ir jaunā ideja par snobismu, kas, vismaz daļēji, ir kultūras proletariazācijas mantojums. Šeit tiek domāts tāds snobisms, ar kuru riskē saskarties jebkurš, kurš atļaujas veltīties kultūras baudīšanai. To skaidri raksturot nav iespējams, jo daļa no tā dabas, ir tā obskūrums. Viens simptoms ir krāsu trūkums - melnbaltais formālums izceļ indivīdu no apkārtējās pasaules, izceļ apkārtējo pasauli pašu no sevis un pasniedz sevi kā estētiski ezotēriski transcendējošo. Šo simptomu var novērot, apmeklējot Jaunā Rīgas teātra mājaslapu (https://www.jrt.lv/teatris/aktieri/) un palūkojoties uz aktieru sadaļu. Identiska patoloģija ir saredzema arī interneta portāla “Satori” (https://satori.lv/redakcija) redaktoru bildēs. Kaut kā taču ir jāizceļas, jāizceļ sevi, savu pasauli, savu "augsto" morālistiski un estētiski "piesātināto" nodarbi. Būt krāsainiem ir būt kā visiem pārējiem, kā proletariātam..... Ups, "Nē nē, mēs taču neesam buržuā, esam vieni no jums, bet īsti negribam, gribam tomēr būt kaut kas vairāk... Gribam tikt jūsu mīlēti, lasīti, klausīti, redzēti un atzīti, bet negribam tikt atzīti kā jūs, kā vieni no jums". Šī iekšējā pretruna, protams, ir konjunkcijā ar iepriekšminēto kultūras proletarizāciju, bet tā tajā nesaknējas. Šīs attieksmes sēkla ir atrodama jau agrīnajā elitismā, kurā māksla dzima un auga. Māksla jau gadsimtiem (ne gluži savā mimētiskajā periodā) ir centusies būt okulta savā estētikā. Mākslinieki (tai skaitā lielākā daļa kultūrsfēras grebēju) vienmēr ir atradušies nepatīkamā dispozīcijā. Visiem gribas pārtikt - par mākslu maksās un to baudīs tie, kuri var to atļauties; tie, kuri kalpos par labvēlīgiem mecenātiem. Bieži vien mākslinieki virina dibenu buržuā apzeltītajiem peņiem. Okultizējot savu mākslu, tie to padara par labāku produktu. Ezotēriski estētiski darbi vai priekšnesumi un to melnbalti[metafora] alētiskie akolīti pārdodas labāk, nekā krāsainie provinciāļi. Bet mūsdienās mākslinieks ir atradis jaunu mecenātu - krāsainos provinciāļus. Daudzskaitlī, jo tikai daudzskaitlī tiem ir nozīme - tikai daudzskaitlī tie var uzturēt mākslu. Šiem jaunajiem mecenātam ir jāpatīk mākslai, tiem ir par to jāmaskā, jārunā, jācildina - tiem ir jādomā, ka mākslas akolīti ir tieši tādi paši kā viņi. Lai gan patiesībā, šie akolīti tādi negrib būt. Protams, lielākā ironija šajā jaunajā snobismā ir tā, ka, tie, neskatoties uz to, ka to negrib, patiesībā (lielākoties) ir daļa no proletariāta. Kā jau centos iezīmēt, šo jauno snobismu raksturo tā jaunie mecenāti. Un tā kā tie ir psihopatoloģiski vadīti, viņu bezapziņa tiek saindēta ar ideju, ka "mēs jau arī esam melnbaltie akolīti", “mēs jau baudām "kultūru". Tie krāsainie bomži, kuri nenāk ar mums uz izrādēm, operām un nelasa tos tekstus, kurus lasām mēs, tie taču ir tie Citi. Tā, lūk, mums ir parādījies vēl viens veids, kā proletariāts sevi sašķeļ, liedzot sev sava statusa kolektīvo apzināšanos - pašam buržuā pat vairs nav jākustina pat ne pirkstiņš, mēs paši sev gana labi dursim kājā. Šī masu psihoze sevi propagē caur tevi, daiļais kultūras baudītāj! Uzmanies, ārstējies, uzturi banālu un grotesku attieksmi pret mākslu, pret skaisto un neglīto, jūti to, baudi to, bet neinficējies