Drausmas
Drausmas! Zināma lieta, ka pēcpusdienas, tādi pat silti launaga snaudieni manam organismam nekad nav gājuši pie sirds, vai tieši pretēji pārāk ir gājuši pie sirds - mūždien no šitādiem palaunadžiem mostos bez maz vai kā no 100 metru dziļuma izniris slīcējs. Sirds tuktuktuktuk, galva kā ar vati pilna, mutē paģiru tuksnesis un dzīvsudrabs. Tak šoreiz liktens galants zvērs - nē sirds tuktuktuk nebūs, šoreiz sulīga murga bilde: es, dies zin ar kādu vēsturi aiz muguras, acīmredzot tūtē salaistu dzīvi acīmredzot pastīproti uzkrītošs ierodos bankā, kur bez maz vai katrs trešais cilvēks ir no security. Tie ir visur - brauc liftā, sēž uz klientu zāles uzgaidāmajiem krēsliem, izliekas par vienkāršiem klientiem. Bet es esmu apveltīts ar ļoti labu dzirdi - dzirdu: "Viņš ir klāt", "Viņš ir iekšā" un tā tālāk. Eju pa apli (banka kārtota pa apli gluži kā Saules akmens), uzkāpju otrajā stāvā, roka kabatā (tur kaut kāds sūdiņš, kas izskatās pēc ieroča), meklēju galveno operāciju istabu. Security slapstoties aiz stūriem drasē vien man nopakaļ un - ES NEKUR BANKAS DAUDZAJOS STĀVOS NEATRODU OPERĀCIJU ZĀLI! Dies žēlīgais, kas tā par banku!!! Biju plānojis zādzībā varonīgi dumji atmest kātus, bet pie šitādiem apstākļiem par mani tikai anekdotes noteikti pēcāk stāstītu. Vāks, vāks, vāks un pazemojums bez gala! Nobraucu kaut kur otrajā stāvā, kur ir dzērienu lete, nokvartojos tur (dzirdu kā aiz šī bāriņa durvīm security grasās mani saņemt šai dīvainajā murga pasaulē, kur par noziegumu jau zin pirms vēl tas izdarīts) un skumji grasos murkšķēt, lai ielej kaut ko no alkoholiem. Bārmene jau pienākusi klāt - tūliņ mani uzklausīs, tak pēkšņi uz manu tipiska pasūtītāju skatītāju skatās ar tādu daudznozīmīgu, siltaukstu - tādu, kad sieviete īsti nespēj izšķirties kā labāk izturēties pret pielūdzēju, bet visnotaļ smaidīgu skatienu un ar nezemišķu akcentu saka: "Tčau" un sauc mani vārdā. Tad nu manas nervu stīgas, kas jau tā bija savītas kā tauvas plīsa. Šī sieviete ar savu uzrunu manu apziņu ar slaiku spērienu kā bumbu bija izspērusi kaut kur tur ārā vārda tiešā nozīmē. Es varēju vien viņā noskatīties un nespēt neko darīt. Viņas izturēšanās pauda kādas atmiņas par to, kas piedzīvots, bet nevarēja teikt, ka tas piedzīvotais būtu siltu atmiņu cenā - drīzāk izskatījās - un tad es sapnī atslēdzos pie letes (neko nepasūtījis, zolīdas bankas iekšējā kafejnīcā) - un pamodos, kad šī sveicinošā dāma jau sēdēja 1 bāra beņķi tālāk no manis un starp mums bija kaut kāda sieviete, kurai mūsu skatienu saspēle maz rūpēja. Sajūtas bija tāda it kā es būtu no pussakumpuša grīdas, ne letes virzienā stāvokļa izniris, it kā būtu mirušais, kas būtu atgriezts dzīvo vidū un nu no manis netālu sēž sieviete, kas darba formu jau ir novilkusi un pārģērbusies ērtākā vakara apģērbā un acis tai jautātu, ko es domāju par mīlestību. Piedevām ne ar interesi, lai šāds jautājums ļautu viņai izšķirties, vai ar mani ir vērtrs ielaisties atteicībās, bet kādu vien viņai zināmu iemeslu dēļ. Un tad es ieraudzīju kaut kur tālu viņas acīs, bet tai pat laikā aiz viņas acīm (it kā man viņa būtu atklājusi šo sava šarma noslēpumu) kaut ko līdzīgi Monas Lizas vīpsnāšanai un sapratu, ka viņa ir sieviete-Dievs, ka viņai ir visas laika, telpas un likteņa atslēgas. Ka šī bija pēdējā iespēja man izpirkt savus grēkus, bet uz uzdoto jautājumu es pat acu skatiena līmenī nespēju atbildēt un - kritu tumsā, siltā, sievišķā tumsā, mīkstā, miklā zemē, vizošā un virdzīgā gaisā. Un uztrūkos gultā. Tagad jādomā par savu dzīvi - kādus es te īlenus slēpju maisā, ka zemapziņa man atriebjas ar suicidālām un Pastarās tiesas ainiņām. Drausmas.