Gribētu būt normāls 1, nevis sadrumstalota pirmskara vācija (vai kad nu tas bija) nu tā - ja justies slikti, tad slikti, ja labi, tad labi, bet es vienlaicīgi jūtos - visādi, vienmēr esmu blējusi par to, ka tas ir vistrakākais, ka nedzīvoju taisnā līnijā savā iekšējā pasaulē, jā, kardiogrāfā tā ir nāves līnija, bet sirdī tāda līnija būtu miers, laikam man pietrūkst garīguma, patiesi nezinu, lai gan zinu, ka pārāk ļoti esmu divdabja teiciens, smejos un raudu vienlaicīgi, baros un baidos, glaudu un situ, taču tad, kad iekožos dziļāk gaļā, kad tieku līdz kaulam, sajūtu, ka esmu miera, nevis nemiera būtne, ja es nebūtu būtne, tad prombūtne būtu