Līču Laņģu klintis
Diena bija maigi dzestra ar nelielu saules staru blāvumu sejā. KLintis sārtas ,avoturdziņas vēsas, bet mežs pavisam miermīlīgs un tam visam pa vidu mēs - dīvaiņi, kas dzīvo kokos un ēd sēnes.
Malači! Mēs to paveicām. Es savu mūžu viena pati neietu taadaa steigaa pa pashu klints nomali, kur lejā ir ievērojama nogāze, vai pāri upītei pa baļķēnu, bet šodien bija šāda lieliska iespēja. Mēs visi tā kā ieprogrammēti robotiņi sekojām viens otram garā kolonnā. Man īpaši patika zēni, kas sniedza savu palīdzīgo roku. Arvien retāk tādi džentlmeņi gadās. (Kas noticis?)
Par spīti tam, ka iepriekšējo nakti pavadījām Kazino, notērēdami 300 santīmus un atvēlot 3h stundas miegam, jutos spirgta un priecīga (protams, mana sejas mīmika ir mānīga, bieži). Starpcitu, sveiciens Melānijai Klāviņai(Zanei Kļaviņai), nemūžam neaizmirsīšu vakaru ar tevi un pārējiem burvīgajiem biedriem. Atgriežoties pie ekskursijas, noslēdzām to ar gardu soļankas zupu, par kuru bija parūpējusies mūsu gādīgā Dagnija.
Nav jānotiek nekam ārkārtīgi lieliskam, lai man būtu izdevusies un lieliski pavadīta diena. Vnk pastaigājām, parunājām un padraudzējāmies bariņā. Tieši šādas un līdzīgas zāles ir vajadzīgas manai nožēlojamai dvēselītei.