lkhdfiuhsknshe
šodien man ir "zebiekstes teātra sindroms". zts ir tad, kad cilvēks izmanto katru mīļu brīdi, lai kaut ko darītu, miegu pastumjot malā, savukārt, kad ir kaut mazākais mīļais brīdis, lai pagulētu viņš guļ, kaut arī nevajadzētu. piemēram, zebiekste atbrauc no savas skrundas, lai ietu uz teātri mēģināt tur visādus baletus, dziedāšanas un slima urbja tēlošanas, bet pirms un pēc tam taču ir jāapmeklē dažādi citi saviesīgi pasākumi, vārdu sakot, dažādos veidos jāizlieto sava enerģija, lai arī overload indikators ir sarkans aiz dusmām. ir daži zīmīgi zebiekstes aizmigšanas izgājieni teātrī, piemēram, iemieg kaut kādā mēģinājumā uz grīdas un pamostas, kad visi stāv apkārt un ņirdz, iemieg un pamostas no tā, ka grāmata izkrīt no rokām, iemieg un pamostas, jo pats nožaujas no krēsla u.tml. pēdējais gājiens bija aizmigt autobusā un pamosties 45 minūšu brauciena attālumā aiz savas pieturas. naktī no viņa saņemtais sms: "tumša nakts kā mellais pipars, apkārt pieturai lēkā zerberxt :-)", lika man saritināties segā un iemigt mierīgāk. bet šodien... šodien es saprotu, lai ko darītu, laika vienmēr ir par maz, un gulēšana ir tikai mirkļa vājums reklāmas pauzēs