Otrās pārdomas

Tas notika tikai aiz-aizvakar, piektajā novembrī, divi tūkstoši septītajā gadā, mazliet pēc sešiem vakarā. Telefona zvans un pazīstama balss jautā - "Čau Didzi, vai tu negribi braukt uz Āfriku?" Pasaule sagriezās mazliet kājām gaisā un uz sejas parādījās smaids, kādu parasti nost grūti dabūt no sejas. Nepagāja ne minūte, kad prātā izgāju cauri tām lietām, kas šogad paredzētas vēl izdarīt, un teicu - JĀ. Un tikai pēc tam sekoja jautājums - bet kādi ir deadlaini? Kad, ko vajag dabūt un zināt? Atbilde bija šokējoša - rītā (tas ir, nākošajā dienā līdz 12`tiem) ir jābūt nokārtotai vīzai. Bet tas nebaida. Uzzināju, kādi papīri vajadzīgi, nākošajā rītā jau biju Francijas vēstniecībā, kur:

apsargu uzrunāju latviski, bet viņš mani - angliski...
vēstnieku uzrunāju latviski, viņš mani arī latviski. nu tas normāli.
palaižot vienu dāmu, to uzrunāju latviski, bet viņa runā krieviski vai angliski...
palaižot vienu kungu, to uzrunāju angliski... bet viņš sāk ar mani runāt latviski

Tomēr pietrūka trīs papīri - uzaicinājums, mašīnu dokuments un izraksts no bankas par konta stāvokli.
Bet ar šādām tādām mahinācijām tika dabūts gan "uzaicinājuma papīrs", gan mašīnu dokuments, gan arī izraksts no bankas par konta stāvokli un esošo summu 416 ls vērtībā tajā. (Tas jau nekas, ka pēc izraksta par bankas konta stāvokli saņemšanas, 400 lati tika fiksi fiksi pārskaitīti atpakaļ cilvēkam, kurš piekrita mahinācijai. Šito lūdzu francijas vēstniecības darbiniekiem nelasīt, tāpat tā nav taisnība)
Veiksmīgi tika nodoti papīri un tagad tiek gaidītas abas vīzas - Senegālai un Mauritānijai.

Un potēm sponsoru atradu.

Bet palasot citus ar šo pasākumu saistītos blogus... apbrīnoju Lāsmu, apbrīnoju Paulu unn.. sevi arī mazliet.. Traki kas traki.
Ne mums vēl mašīna, ne mums vēl aviobiļete, ne mēs kādi automehāniķi...
Vien ticība un paļaušanās uz Dievu.

//DIDZIS