Dažreiz, kad redzu laimīgu pārīšu bildes, domāju, cik skaisti izskatās tas mazliet iluzorākais periods, kad cilvēki ir viens otru atraduši, kad dodas savos mazajos vai lielajos izbraucienos, laimīgi pozē fotogrāfijām un liekas, ka nekas vēl neaizēno viņu daudzsološo nākotni. Pēc tam mēdz būt kāzas, viens vai pat divi bērni, un fotouzņēmumos, kas pavīd sociālajos tīklos, jau var nomanīt nedaudz citas noskaņas. Jau ieraugi acs kaktiņos sabiezējam smaidu ēnas, ko iegrebj rūpes un atbildības nebeidzamība, strīdi, ilūziju izsīkums u.t.t. Protams, šis viss neviennozīmīgi. Un ir jau dažādi pārīši un cilvēki, citiem vēl pēc desmit gadiem mirdz acis savu trīs bērnu ieskāvumā. Un ilūziju izsīkums jau vēl obligāti nenozīmē norietu. Tomēr mēs mēdzam dzīvot pasaku ietekmē un nebūt gatavi realitātei, kurā mīļotie neglābjami reiz gāžas no pjedestāliem. Pēc tam jau var uzsliet jaunus - mazliet zemākus, tā teikt, piezemētākus pjedestālus. Vairāk realitātei atbilstošus.