Man patīk mans bērns, bet jāatzīst, ka esmu egocentriska, vienmēr esmu bijusi un laikam arī būšu. Man vienmēr ir vajadzējis laiku, lai gremdētos sevī. Man vienmēr ir bijušas savas intereses. Arī pašlaik, kad rakstu šo tekstu, bērns guļ klēpī, un ar vienu roku es atbalstu viņa galvu un turu piena pudeli pie mutes, bet ar otru dragāju pa tastatūru. Esmu iemanījusies visnotaļ veikli žonglēt bērnu pa rokām un pielāgot savām vajadzībām.

Vēl viens akmens manā dārziņā par to, ka neesmu mazo ekskluzīvi zīdījusi ne pirmos 3, ne pirmos 6, kur nu vēl vairāk mēnešus. Vispār bērnu zīdīju tikai pirmos 3 mēnešus un lielākoties tikai no rītiem un vakaros, jo pamatā viņš ēda piena maisījumu. Jāatzīst, tas iesākās jau slimnīcā, kur man vienkārši lika viņu piebarot ar maisījumu nepietiekamā svara un dzeltes dēļ. Līdz ar to krūtsbarošana jau sākotnēji kļuva vien par mierinošu piedevu. Bet 3 mēnešu vecumā bērns sāka interesēties par pasauli sev apkārt un kļuva slinks zīdējs. Es arī neuzstāju. Un, jāatzīst, jutos atvieglota par to, ka varēju izbeigt attiecības ar barošanas krūšturiem un ieliktņiem, kas uzsūc noplūdušo pienu. Man tas viss krita uz nerviem. Gribēju beidzot atgūt savu ķermeni. Egoiste.

Un tomēr es sevi netiesāju. Ir mātes, kuras nav zīdījušas bērnu vispār. Vai nav bijis piena vai vienkārši pašas pieņēmušas tādu lēmumu, kā, piemēram, mana kaimiņiene. Un es neuzskatu, ka par to kādu varētu nosodīt vai tiesāt. Ir ļoti daudz sieviešu, kas sirgst ar perfekcionismu, tādā veidā sevi pakļaujot gan pēcdzemdību depresijas, gan citiem riskiem. Bet es uzskatu, ka, tiekot pie bērna, viena no svarīgākajām lietām jaunās mammas dzīvē ir veselā saprāta saglabāšana un maksimālas atpūtas iespējas. Jau no pirmajiem mazā dzīves mirkļiem man nebija, kas palīdz. A. vienmēr strādāja. Neviens manā vietā ne reizi naktī necēlās pabarot mazo. Tas bija mans uzdevums. Un tad arī sapratu, ka, par cik viss turas uz maniem pleciem, man jāgādā, lai šie pleci dabūtu arī atpūtu un iespēju garīgi atslābt, restartēties. Manā gadījumā tas nozīmēja nebarot bērnu stundām ilgi ar krūti, censties maksimāli izgulēties un rast laiku sev, arī esot mājās vienai ar bērnu. Es negrasījos sajukt prātā, bet ātrāk ievirzīt savu dzīvi tādās sliedēs, lai priecātos par mazā esamību.

Gadās gan arī man pa kādam vainas dūrienam. Piemēram, nesen netīšām uzdūros kādam video, kā pareizi vannot mazuli, un sapratu, ka nekad to pareizi neesmu darījusi. Tāpat daudz ko citu. Bet mani arī fascinē tas, cik ļoti uzskati par zīdaiņu aprūpi pa gadiem un paaudzēm ir mainījušies. Un tas liek aizdomāties, ka mēs taču izaugām itin labi. Kāpēc gan būtu dzelžaini jāīsteno mūsdienu nostādnes? Visu var piemērot savai situācijai un izjūtām. Apzinos, ka arī bērna vadīta ēšana nebūs gluži tas, kā sākšu piebarošanu, un mani īpaši neuztrauc, ka tie tagad ir valdošie principi. Jo pirms dažiem gadiem vēl bija citi. Kā stāstīja mana brāļa dzīvesbiedre, tad ar vienu bērnu tas pats dakteris lika pirmo dot burkānu, bet ar otru — ķirbi. Nu izauga gana veselīgs gan burkāna, gan ķirbja ēdājs.

Bērnam visu to labāko. Jā, protams, savā būtībā tā ir katra mīloša vecāka vēlme. Bet reizē nevar pamest novārtā sevi. Jo, ja arī sev nedosi to labāko, tad nebūs spēka dot bērnam. Es labāk esmu atpūtusies un smaidīga mamma, ne tāda, kura nogurumā bļauj uz savu brēcošo zīdaini, jo ir pārmocījusies, īstenojot perfektu aprūpi. Īstenībā es ne reizi neesmu kļuvusi neiecietīga vai nepacietīga un man liekas, ka tas tieši tādēļ, ka esmu saglabājusi veselīgu egoismu. Es apzinos, ka ne vienmēr izdosies iedot bērnam visu to labāko. Tie ir labi centieni, bet dzīves realitāte ir citāda. Ir cilvēki, kas pirks dārgus bio produktus un īstenos savā ģimenē ļoti veselīgus ēšanas paradumus, kas ir apsveicami, bet es palieku pie uzskata, ka jādzīvo iespējami vienkārši un ar to, kas sadzīvē viegli pieejams. Mans bērns neaugs bio/eko burbulī, bet tajā dzīves realitātē, kāda tā ir — un tajā būs veselīgas un mazāk veselīgas lietas. Kā jau īstā dzīvē.