Tomēr mēs varam pārtraukt pievienot tam sāpju ķermenim, kas mums jau ir. Mēs varam iemācīties lauzt ieradumu uzkrāt un iemūžināt senas emocijas, savēcinot spārnus, metaforiski izsakoties, un atturoties garīgi dzīvot pagātnē, neņemot vērā, vai kaut kas noticis vakar vai pirms trīsdesmit gadiem. Mēs varam iemācīties nesaglabāt situācijas vai notikumus dzīvus prātā, bet nepārtraukti pievērst uzmanību tīram, mūžīgam pašreizējam brīdim, nevis iegrimt garīgu "filmu" veidošanā. Tieši mūsu Klātbūtne tad kļūs par mūsu identitāti, nevis mūsu domas un emocijas.

Pagātnē nekad nav noticis nekas tāds, kas varētu atturēt mūs būt klātesošiem pašlaik, un, ja pagātne nevar atturēt mūs būt klātesošiem pašlaik, kāda vara gan tai ir?

Tu varbūt būsi šokēts, kad pirmo reizi aptversi — tevī kaut kas laiku pa laikam meklē emocionālu negativitāti, nelaimi. (..) kad nelaime pārņēmusi tevi, tu ne tikai nevēlies to izbeigt, bet vēlies padarīt arī citus tikpat nožēlojamus kā pats, lai varētu pārtikt no viņu negatīvajām emocionālajām reakcijām.

No sāpju ķermeņa izplūstošās emocijas drīz vien gūst kontroli pār tavu domāšanu, un, kad prātu savā varā pārņēmis sāpju ķermenis, domāšana kļūst negatīva. Balss galvā stāstīs tev skumjus, satraucošus vai dusmīgus stāstus par tevi vai tavu dzīvi, citiem cilvēkiem, pagātni, nākotni vai iedomātiem notikumiem. Balss vainos, apsūdzēs, sūdzēsies, iztēlosies. Un tu esi pilnībā identificējies ar balss teikto, tici visām tās sagrozītajām domām. Šajā brīdī iestājusies nodošanās nelaimei.

Pat ja pārmetums šķiet vairāk nekā pamatots, kamēr vaino citus, tu turpini uzturēt sāpju ķermeni ar savām domām un paliec ieslodzīts sava ego slazdos. Uz šīs planētas ir tikai viens ļaunuma veicējs: cilvēka neapzināšanās. Tā izpratne ir patiesa piedošana. Līdz ar piedošanu tava upura identitāte izzūd un parādās tavs patiesais spēks — Klātbūtnes spēks. Tu nes gaismu, nevis vairo tumsu.

Kad nevari vairs izturēt bezgalīgo ciešanu ciklu, tu sāc atmosties. Tāpēc arī sāpju ķermenim ir tā nepieciešamā vieta kopainā.

Vai saprotat, ka jūsu nelaime par to, ka esat nelaimīga, ir vēl viens nelaimes slānis?

Ap manu nelaimi apkārt ir telpa.

Protams, šī telpa rodas, ja iekšēji pieņem to, ko pieredzi pašreizējā brīdī.

Emocijas pašas par sevi nav nelaime. Tikai emocijas apvienojumā ar nelaimīgu stāstu ir nelaime.

Ekharts Tolle "Jauna pasaule"