Droši vien man kaut kas ir ne tā. Tas cikliskums, ar kādu atkārtojas dziļa pesimisma momenti, kad izjūtu totālu bezcerību, liek par to aizdomāties. Varbūt tas nekad nav bijis manā varā būt pozitīvākai brīžos, kad drūmums uzklūp. Varbūt visi pārmetumi un nosodījumi, ko esmu saņēmusi no cilvēkiem, ir pilnīgi nepamatoti. Es nekad neesmu varējusi būt citāda, lai kā to pati brīžiem nebūtu vēlējusies. Es esmu tieši šāda. Ar šīm izpausmēm, ar šīm izjūtām. Jo kaut kas manī jau sākotnēji bijis citādāks. Tā nav mana izvēle koncentrēties uz pesimistisko. Patiesībā es to nespēju ietekmēt tajos brīžos, kad tas pārņem. Un patiesībā nemaz nav tā, ka es to barotu vai vēlētos. Tās izjūtas, kad esmu bedrē, nevar vēlēties, jo tās mēdz būt neizturamas. Neviens jau patiesībā nezina tos purvus, kuros esmu bijusi, izmisīgi raudot un vēloties pārstāt eksistēt. Tă nav mana izvēle.