Lai cik paradoksāli, bet otra bezjēdzības sajūtas puse patiesībā ir apmierinātība ar dzīvi un sevi. Tāda pavisam rāma, visam apakšā guļoša sajūta.
Kāds mans draugs saka, ka man jāiet uz terapiju. Bet es domāju, ka man jāaiziet pie friziera.
Dzīve vienkārši ir grūta. Bez kāda jēdzīga iemesla. Nē, droši vien tam ir kāds jēdzīgs iemesls, bet parasti, esot grūtībās, mums tas nav līdz galam skaidrs.
Man ļoti patīk skatīties seriālu
Homeland, jo galvenā varone ir ne pārāk garīgi līdzsvarota un ar problēmām. Un tā vien liekas, ka viņa diezgan velti par kaut ko cīnās, par kaut kādu taisnību, par kaut kādu pasauli, ko vairs nesalīmēsi kopā. Pēdējos mēnešos man ir sajūta, ka mana dzīve ir visai līdzīga. Tā dzīve, kas attiecas uz darbu. Un nekādas īpaši citas dzīves jau arī nav.