Tikai pavisam parasta pirmdiena, un trula bezjēdzības sajūta kā migrēna caurvij pasauli. Kam es dzīvoju? Kādas ir nākotnes perspektīvas? Strādājot darbavietā, kurā strādāju es, reizēm iemācies novērtēt to, ka esi fiziski vairāk vai mazāk vesels, ka redzi, spēj pārvietoties, ka bēniņos tev nav pilnīgs kukū, bet kopumā samērā vesels saprāts. Tomēr ar to nepietiek, reizēm ļoti nepietiek. Kad uznākt tā migrēnai tuvā eksistenciālā bezjēdzīguma sajūta, kas, viltīgi tev pielavījusies, vienkārši pārņem visu savā varā, tad nav nekāda glābiņa. Tu skaties visam cauri, bet viss, ko tu jūti, ir vienaldzīgs trulums un neatbildēts jautājums "priekš kam?".