Visa mana pelēkbaltā dzīve.

Iesniegums, ko uzrakstīju par darba kolēģi.

Ministrijas pārstāves, ar kurām tikos.

Visa šī neatgriezeniskā pieaugušo pasaule.

Intrigas.

Darba kolektīvs, kurš aizvien vairāk man asociējas ar psihiskās klīnikas pacientu grupu, pavisam nopietni. Daudziem ir tādas problēmas, tādas emocijas, kuras es pat īsti nespēju izprast. Nespēju aptvert, kā cilvēki spēj dzīvot ar tādām iekšējām problēmām un nerisināt tās. Pati sev es šķietu vienkārši pelēkbalta. Ar šo mūziku uz austiņām. Vienkārši izzūdot savas dzīves mežā.

Un man ir žēl tikai daļēji.

Aizvien mazāk.

Uz lietām es reaģēju arvien aukstāk un racionālāk, arvien vairāk tuvojoties apjausmai, cik maz es patiesībā spēju ietekmēt citu likteņos, savā un kopumā...