Citādāk stāvu šorīt dušā un prātoju par to, kāda ir atšķirība starp padošanos un vienkārši situācijas atlaišanu. Vai tas, ko es pēdējā laikā daru, ir vairāk viens vai otrs. Man patīk atvieglojuma sajūta, kad es vienkārši krītu rokās dzīvei, kāda tā ir, un vairs neuztveru kā savu pienākumu panākt noteiktas lietas. Es neko neesmu parādā pat sev.

Vēl es domāju par to, kas notika ar to cibiņu, kura bija ar milzīgu pašatdevi uzkāpusi uz garīgās attīstības ceļa. Kas notiek ar cilvēkiem, kuri patiesi notic kādai idejai līdz sirds dziļumiem, cerot, ka tā viņus izglābs, bet dzīve jau nav brīnumu pilna, dzīve vienkārši ir dzīve, un pārsvarā vienkārši. Neviens nekur nav apsolījis, ka mūsu sapņiem jāpiepildās. Liekas, jo vienkāršāk mēs dzīvojam, jo tuvāk patiesībai īstenībā esam.