Sarunā ar U. šodien uz āru izlauzās vairākas domas. Es atzinos, ka jūtos savažota darba ziņā. Ka es vairs neesmu brīvajā laikā kā brīvs cilvēks ar savām radošajām idejām un enerģiju. Es pat vairs nefotografēju. Es nedaru neko. Darbs ir mani izsūcis un licis pieņemties svarā. Tāpēc, ka visu laiku ir slikti. Lai ko nedarītu, nav iespējams iziet uz tīriem ūdeņiem. Darba kolēģi vienmēr kurn, ir neapmierināti, institūcija tiek nemitīgi kritizēta, visu laiku tiek uzsvērts tas, kā nav, kas nedarbojas, kā vajadzētu, bet tas, kas ir, tas netiek ņemts vērā. Esmu ilgi pieņēmusi šo situāciju, esmu pati pavilkusies brīžiem uz neapmierinātības nots, bet saprotu, ka tas mani iznīcina. Kad dzirdu U. runājam par fotosesijām, par idejām, es saprotu, ka man tā jau liekas kāda tāla un nereāla pasaule. Jo ir taču Darbs. Un ir visa Darba Situācija, kas kā smogs nolaidusies pār manu dzīvi. Kā man pašai priekš sevis izpeldēt uz tīrākiem ūdeņiem? Kā man atrast tajā visā gaismu priekš sevis? Vai to maz ir iespējams atrast?