Man jau labu laiku pietrūkst pašai sava labā. Intrigas un mūžīgā emociju gamma darbā mani ir izsitusi no līdzsvara un nogurdinājusi. Brīžiem ļoti sapņoju atstāt visu, doties uz kādu mierīgu mazpilsētu un strādāt kādu vienkāršu darbu, kurā nav jāveido saskarsme ar tik daudz kolēģiem. Jo, lai kā neraugos uz cilvēkiem ar sirsnību, lai kā nemēģinātu veidot diplomātiskas attiecības, vienmēr kaut kas salūzt, agri vai vēlu. Un nāk uz āru tas, kas cilvēkos pašos sakrājies. Tas ir tāds neizbēgams process, no kura esmu ļoti nogurusi. Man pietrūkst kaut kādas anonīmākas vides, bezpersonisku saikņu veidošanas ar kolēģiem, man pietrūkst darba, kas būtu tīri profesionāls un atļautu man pārējo dzīves daļu saglabāt man pašai priekš sevis. Pašlaik es, protams, domāju par to, kā mainīt savu attieksmi un pieeju. Bet esmu jau agrāk tā darījusi, un tas ir kalpojis tikai kādu laika periodu. Un tagad ir tāda sajūta, ka viss eksaltējas. Cilvēki ir ļoti neapmierināti, neiecietīgi un bieži redz tikai personiskās intereses. Varbūt cilvēki ir noguruši no visa kopuma.